AIKO ar panākumiem piedalījies nu jau vismaz 25 izstādēs – Igaunijā, Lietuvā, protams, Latvijā. Rīt viņš dosies uz tradicionālajām suņu Nacionālajām izstādēm Vidzemes Olimpiskajā centrā, tāpēc jāsapucējas. Ārijas Romanovskas foto
Stāsta tās saimniece un suņu friziere IRITA RAMATA-LĀCE:
«Esmu pilnībā iejutusies suņu dzīvē (man pašai nu jau ir otrais vācu aitu suns). Pirms diviem gadiem pabeidzu arī kinologu skolu, jo gribēju par suņiem uzzināt iespējami vairāk. Pēc profesijas esmu friziere, un tagad šīs abas profesijas varu veiksmīgi apvienot, jo kinologa zināšanas, frizējot suņus, noteikti noder.»
Ar suņiem ir līdzīgi kā ar bērniem, saka Irita, – vislabāk, ja saimnieka nav blakus: «Kad saimnieks savam sunim nagus griež mājās, mīlulītis niķojas, čīkst, pīkst, rūc. Te, frizētavā, nekas tāds nenotiek. Saimnieks pēc laika atnāk, prasa, kā gāja, saku, ļoti labi – drusciņ tā kā lūpu vilka, bet rūkt gan nerūca.»
Divkājainās dāmas pēc friziera vai skaistumkopšanas salona apmeklējuma jūtas pacilātas. Kā ir ar suņu dāmām?
Man bija viens klients ar trim papiloniem – diviem puikām un meiteni. Pirmo safrizēju meiteni, un, kad viņa izgāja ielās, visa viņas būtība izteica: es esmu dāma. Tādā pārliecībā tā suņu meitene nostaigājusi visu dienu. Abi puiši viņu cītīgi apostīja un konstatēja – tas nav mūsu ierastais šampūns. Tad pie manis atveda otru suni, un viņš uzvedies tieši tāpat. Toties mans Aiko tieši otrādi – divas dienas pēc frizēšanās uz mani bija apvainojies un negribēja komunicēt – viņam nepatīk mazgāšanas process. Tā kā Aiko ikdienā dzīvo ārā, mēs to darām tikai, kad jādodas uz izstādēm.