«Šebai tika izsniegta kaķa pase, ievietots čips, jo citādi pāri robežai nelaistu. To visu nokārtoja meita Daiga, Latvijā prece bija tikai jāsaņem. Starp citu, tieši šotrešdien kaķītim pagāja divi gadi ar čipu,» atceras DAINA un IMANTS.
Cik stundas bija jābrauc līdz Latvijai? Kā Šeba izturēja garo ceļu?
Ceļā pagāja trīs diennaktis. Gan tualetes kastīte ar paklājiņu, kas labi uzsūc mitrumu, gan ēdamais bija iedots līdzi, pa laikam šoferis apstādināja busiņu, lai kaķīti pabarotu un padzirdītu. Par dzīvnieciņa pārvešanu bija samaksāts 100 eiro, un viss notika, kā sarunāts. Arī šāds pakalpojums, izrādās, iespējams. Kaķenīte gan esot paraudājusi, bet viss beidzies laimīgi. Tajā reizē busiņš vedis tikai vienu dzīvo radībiņu.
Latvijā Šeba vispirms nokļuva Lielvārdē pie znota vecākiem, bet viņiem pašiem jau bija trīs kaķi un trīs suņi, padomājām, ka nav ko Šebiņu mocīt, pieņemsim sev otru kaķīti. Pie tam Lielvārdes dzīvnieki visi iet pa āru, bet mūsu holandiete tā nebija pieradusi. Tā kaķenīte nokļuva Valmierā. Kad Šebu paņēmām, mums arī sava kaķenīte bija, pie tam sagadījās, ka abām kažociņi trīskrāsaini. Paguva vēl gadu kopā nodzīvot. Bija ļoti interesanti tās vērot. Diemžēl deviņu gadu vecumā mūsu pirmā kaķenīte saslima un nomira.
«Man jau nu liekas, ka vainīgas tabletes, tās nodara ļaunumu, varbūt vajadzēja operēt,» spriež Imants.
Tātad kļuvāt par Šebas otrajiem saimniekiem… Cik veca viņa bija?
Kad Šebu atveda, kaķenītei bija trīs četri gadi. Precīzi nemaz nezinām, jo meita viņu bija pie sevis paņēmusi no draudzenes, kas, tāpat kā Daiga, toreiz brauca projām no Holandes. Tā ka kaķenītei esam jau trešie saimnieki.
DAINA UN IMANTS ar savu ārzemnieci — holandieti Šebu. Anta Lūsas foto