Īrisa, būdama pieredzējusi keramiķe, prot mālu novērtēt un uzskata, ka tas ir tāda dabas un zemes dota vērtība, ka ir pelnījis daudz lielāku godā celšanu nekā līdz šim. Tādēļ viņa iecerējusi šos svētkus turpināt kā tradīciju un pieļauj, ka reiz arī kalendārā blakus varbūt pat mazāku ievērību pelnījušajām dienām tiks ierakstīta Mālu diena. To svinētu ne vien keramiķi, bet arī ķieģeļu ražotāji un jebkurš mūrnieka ķelli rokā turējušais, kurš ķieģeļus ir iemūrējis.
Dažas ziņas par mālu
Daudziem (it sevišķi pilsētniekiem) gan var jautāt, ko viņi par mālu vispār zina. Grāmatās ir gudri ieraksti, ka «māls ir slāņu vai lapveida struktūras minerāls, kas pieskaitāms silikātu klasei, kura veido ap 80% no zemes garozas. Tas ir otrējais (sekundārais) minerāls, jo dabā rodas, ķīmiski pārveidojoties kvarcam un laukšpatiem. Tā galvenās sastāvdaļas visā pasaulē ir vienādas. Māla graudiņi ir mazāki par 0,1 mm, bet krāsu un īpašības nosaka piemaisījumi. Atrod baltu, pelēku, dzeltenu, sarkanu, brūnu un zaļu mālu, kurus galvenokārt iekrāso dzelzs oksīdi».
Latvieši gan jau izsenis mālu atbilstoši savām prasmēm to izmantot ir dēvējuši vai nu par zemes zeltu, vai tikai par ilgi neizžūstošiem dubļiem. Bet mālu augstākais godinājums laikam gan ir leģendā, ka arī cilvēku dievi veidojuši no māliem, kurus tad ar dievišķo dvašu dzīvus darījuši. Māla vērtību apzinoties, ēģiptieši to vienmēr ar rokām maisījuši un mīcījuši, kamēr pat maizes mīklu ar kājām stampājuši. Māls esot dakteris pret dažādām kaitēm. Man ļoti iepatikās, ka ar melno mālu varot slinkumu izārstēt, turklāt uz visiem laikiem. Liecības par mālu praktisko izmantošanu, darinot ķieģeļus, atrastas jau pirms 6000 gadiem celtu būvju atliekās.
SVĒTKU VIESUS SAGAIDOT. Īrisa un Imants. Ārijas Romanovskas foto