Lūk, ko par šo projektu stāsta pats Māris:
«Dzīvoju Valmieras nomalē pavisam netālu no Gaujas. Līdz šim manas mājas tuvumā Gaujmalā bija laba vieta, kur ielaist laivas upē. Līdz šim visas manas būvētās laivas bijušas pārvietojamas ar vieglā auto treileri. Par tām savulaik esmu stāstījis žurnālā Dari Pats. Aizpērn Valmieras pašvaldība sāka Gaujmalu sakārtot, tā nu mana laivu ielaišanas vieta tika likvidēta. Sūdzējos pašvaldībai, taču saņēmu noraidošu atbildi. Nekas cits neatlika, kā būvēt tādu laivu, kuru var ielaist upē jebkurā vietā. Man taču arī 10 mēnešus jauns mazdēls, kuram arī vajadzēs ar ko braukt!
Laivas projekta piedāvājumu atradu internetā vietnē Ducworksmagazine. Saucās fishing kayak «Happy hour» — latviski: makšķerēšanas kajaks «Laimīgā stunda».
Līdz šim savas laivas būvēju pēc tā saucamās konvenciālās (convential) tehnoloģijas: vispirms izveidoju karkasu, kuru pēc tam pārklāju ar saplākšņa apšuvumu. Šī laiva būvēta pēc stick and glue (savieno un līmē) tehnoloģijas, kad vispirms tiek salīmētas saplākšņa apšuvuma daļas, pēc tam ievieto nepieciešamos karkasa elementus. Laivas būvē netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves. Arī šis bija viens no laivas būves iemesliem — vajadzēja taču izmēģināt kaut ko jaunu!
PELDAM! Pats meistars iemēģina Laimīgo jau ūdenī. Viss notiek! Foto no Māra Zariņa arhīva