Kad noticis nenovēršamais un īru seters ģimeni pametis, kādu laiku dzīvnieku ģimenē nebija, līdz meita, kura jau patstāvīgi dzīvoja Rīgā, bija sadomājusi sev iegādāties sunīti.
«Ilgi domājām, kādu ņemsim. Rīga ir Rīga, ar augumā lielu suni būtu grūti, tāpēc izlēmām par labu mazākam. Arī šajā reizē tas bija kompromisa variants – iegādājāmies dzinējsuni bīglu, kas varētu kļūt par mednieku. Sunītis bija pavisam maziņš un smukiņš bez gala. Kā es vienmēr saku – bīgls paņem ar savu skaistumu. Var darīt kaudzi palaidnību, bet, kad paskatāmies uz viņa purniņu, viss tiek piedots un aizmirsts. Nepagāja ne mēnesis, kad meita saprata – sunīti paturēt nevarēs, jo, kamēr pati darbā, kucēnam ilgas stundas dzīvoklī jāpaliek vienam, mazulis raudāja.»
Sekojis loģisks risinājums. Jaunā saimniece godīgi atzinusi, ka savas iespējas pārvērtējusi. Protams, sirds sāpējusi, ka iecerētais nepiepildījās. Jau bija sarunājusi citu saimnieku, tomēr svešiem sunīti atdot negribējies.
«Tobrīd no Valmieras dzīvokļa pārvācāmies uz privātmāju. Tas bija labvēlīgs apstāklis, lai sunīti paņemtu sev. Teicu, neraudi, bērns, ved šurp, gan mēs ar tēti tiksim galā. Un nu jau rit vienpadsmitais gads, kopš mazā Lote ir pie mums. Ir tāds pieņēmums, ka vārds nosaka raksturu. Acīmredzot Lote ir palaidņa vārds, un Lotiņa mūs tiešām visu laiku uzjautrina,» ar mīļumu saka sunītes saimniece.
LOTE savas saimnieces Larisas Palkavnieces mīlošajās rokās. Foto no personiskā arhīva