Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ir neizbēgama, un kopumā tā īstenosies atbilstoši sākotnējiem politiskajiem uzstādījumiem. Karte tiks pārzīmēta, domju un deputātu skaits samazināsies, darba tirgū būs jūtams novadu apvienošanas dēļ «noīsināto» grāmatvežu un citu speciālistu pieplūdums.
Šobrīd – pat īsti nevar saprast, tīšām vai nepiedomājot – sabiedrībā tiek uzturēts maldīgs iespaids, ka reforma automātiski atrisinās visas līdzšinējās novadu problēmas un nodrošinās to iedzīvotājiem dzīves līmeņa pieaugumu. Jo tieši tas – tautas labklājība – ir ATR galvenais mērķis.
Taču cik miljonus spēs akumulēt pašvaldību deputātu korpusa samazināšana, kaut arī vairāk nekā par pusi? Cik kilometrus ceļa varēsim noasfaltēt, samazinot viena lietveža štata vietu? Baidos, ka šāda ekonomija nenosegs pat izdevumus, ko iestādēm un uzņēmumiem radīs nepieciešamība pielāgot juridiskās adreses un lietvedību jaunajam administratīvajam dalījumam. (Tieši šī problēma, sākoties dzīvokļos reģistrēto SIA īpašnieku protestiem, pilnībā izbeidza «Saskaņas» ļoti karsto vēlmi Rīgā pārdēvēt 863 metrus garo Džohara Dudajeva gatvi!)
ATR veiksmei ir nepieciešams tiešs valsts atbalsts dzīvei un biznesam reģionos – valdības konsekventi īstenota infrastruktūras izbūves investīciju, nodokļu atlaižu un darba vietu radīšanas politika reģionālās attīstības veicināšanai. Jānodrošina lielākas intensitātes Eiropas struktūrfondu atbalsts – jo novads tālāk no Rīgas, jo tam pašam vajadzīgs mazāks līdzmaksājums.
Joprojām nav jūtams, ka par to tiek domāts. Līdz pat šai dienai – un jau no deviņdesmito gadu sākuma – novadu izaugsme tika veicināta vienīgi vārdos. Īpaši attiecībā uz atbalstu uzņēmējdarbības attīstībai. Protams, izņemot Latgali – tā saņēma īpašu izaugsmes programmu, līdzekļus ceļu un citas infrastruktūras izbūvei. (Te gan ir jāatceras ārpolitiskais fons, kas 2014. gadā vairoja šādu politisko gribu.)
Kad biju reģionālās attīstības ministrs, uzdevu izstrādāt atbalsta un nodokļu atlaižu programmu vismaz novadiem pie ES ārējās robežas ar Krieviju un Baltkrieviju. Tas varētu kļūt par pilotprojektu, kura pieredzi varētu izmantot citos Latvijas novados. Diemžēl maniem pēctečiem šāds mērķis vairs nešķita svarīgs.
Ļoti liela nozīme novadu attīstībā ir arodizglītības nostiprināšanai, lai izskolotu vairāk kvalificētu un labi algotu speciālistu, kuriem ir iespējas kļūt par atzītiem meistariem un veidot savus uzņēmumus. Jaunatnei ir jāredz reāla alternatīva, kas spētu bremzēt tās nekritisko aizplūšanu uz apšaubāmas kvalitātes augstskolām Rīgā, lai pēc tam daļa tur veģetētu dažādos ierēdnīšu vai citos padomnieka palīga asistenta amatos.
Valdībai ir pietiekami daudz iespēju rīkoties. Īpaši vēlos uzsvērt to, par ko Rīgā runāt izvairās – «birokrātisko» resursu. Iestāžu pārvietošana dotu nozīmīgu izaugsmes efektu pilsētās un novados, kuros tās izmitinātu. Semināru rīkošana, ēdināšana, ar laiku – iedzīvotāju pieaugums, vairāk bērnu mācās vietējās skolās. Politiķiem vienkārši jābūt drosmei šādus lēmumus pieņemt. Viņu autoritāte sabiedrībā augtu, redzot, ka ministri un deputāti valda pār ierēdņiem, nevis ir viņu raustītas marionetes.
Diemžēl manu iniciatīvu – Kultūras ministriju pārcelt uz Cēsīm – neatbalstīja paša partijas kolēģe, toreizējā nozares vadītāja. Tūkstošiem cilvēku katru darba dienu no Cēsīm, Siguldas, Valmieras un citurienes brauc uz Rīgu strādāt. Savukārt tas, ka pāris simtiem ierēdņu vajadzēs doties pretējā virzienā, ir nacionālā traģēdija, dzīšana trimdā!
Šāda pārcelšanās, īpaši īstenota kopā ar Zemkopības ministrijas aizdošanos uz Jelgavu, būtu skaidrs apliecinājums tam, ka valdība spēj apņēmīgi rīkoties novadu labā, nevis noskatās, kā «dabiski» attīstās Rīgas «ūdensgalva», izpumpējot no pārējās Latvijas cilvēkus un iespējas tur pelnīt.
Igaunija nesabruka no tā, ka Izglītības ministrija un Augstākā tiesa tika pārvietotas no Tallinas uz Tartu. Vai no tā, ka Nacionālais vēstures muzejs un zinātnes parks AHA tika celti tur, nevis galvaspilsētā. Šie ieguldījumi uztur rosību arī apkārtējos Tartu lauku novados.
Mums pašiem jau vairākus gadus Siguldā darbojas Dabas aizsardzības pārvalde. Kad doma radās, arī tika lauzītas rokas – kā tas vispār būtu iespējams? Šausmas, rīdziniekiem jābrauc strādāt uz Siguldu! Dievs nedod, varbūt pat ar vilcienu! Izrādās – nekādu problēmu, visi apmierināti.
Kāpēc par kāda novada greznumu nevarētu kļūt Valsts vides dienests vai cita iestāde? Protams, nav visi jāizdzen no Rīgas – pietiktu kaut vai ar procentiem divdesmit, lai efekts būtu acīmredzams. Mēs taču šodien zinām, ka pat tik drūms objekts kā cietums, ja vien tiek celts, spēj būt ekonomiskas aktivitātes dzinulis.
Rīgu var un vajag atslogot no ierēdniecības. Tā noteikti spēj līdzināties Amsterdamai – nominālajai Nīderlandes galvaspilsētai, kurai sen vienalga, ka valdība un ministrijas atrodas kaut kādā tur Hāgas «mazpilsētā».
Protams, būtu saldi pasapņot, kādu tieši ministriju vai citu štatiem bagātu iestādi būtu pelnījusi Valmiera vai Burtnieki, taču ATR uzstāda pilsētai un kaimiņu novadiem nopietnas problēmas, ar ko laikus mums jātiek galā. Paredzētajam jaunveidojumam labprāt pievienotos Naukšēni, Rūjiena, pat Strenči. Rezultātā, lielveikalu terminos runājot, mums varētu rasties iespaidīgs «hipernovads» – patiesībā visīstākais apriņķis.
Runāsim skaidru valodu – ar kaimiņu sadarbību līdz šim nav īsti veicies. Valmieras dome sūdzas, ka nav vietas attīstībai, bet ar blakus esošiem novadiem par kopējiem projektiem vienoties nekādi nevar. Un šeit var saprast abas puses.
Kā mēs spēsim sadzīvot un sastrādāties lielajā novadā, kad būsim ar valdības politisko gribu tajā negribīgi «sašuvušies» kopā? Kas notiks tad, kad vēlētāji, ļaujoties «veco novadu» lokālpatriotismam, vairumā domē iebalsos tādus deputātus, kas tikai solīsies no «centra» izplēst vairāk savējiem, apdalot kaimiņus un «lecīgo» pilsētu?
Laiks mums vēl ir, lai pārmaiņās dotos jau ar skaidru domu: ko man – valmierietim, rūjienietim vai beverīnietim – var dot jaunais apriņķis; un ko es, ko mana Valmiera, mani Naukšēni, Mazsalaca un cits tagadējais novads spējam un gribam dot kopējai izaugsmei.