LAMPĀ. Agitas Zariņas un Ventspils kolēģa komanda diskusijā «Laidiet mani pie teikšanas!». A. Zariņa, protams, apmeklējusi arī citus LAMPAS notikumus, interesanta bijusi IR žurnālista Paula Raudsepa saruna par valodu, dzejnieces Ineses Zanderes skatījums, jauniešu izrāde par attiecībām, protams, politiķu cepiens.
Laidiet mani pie teikšanas!
A. Zariņa stāsta: ideja par piedalīšanos abiem radusies pagājušā gada LAMPĀ, stāvot pie Swedbank telts: «Padomājām: mums taču arī ir idejas, mēs arī varam? Varam! Ļoti ātri nonācām pie domas, ko mēs gribam. Izglītībā ir tik daudz gudro prātu: politiķi, ministrija, vecāki, sabiedrība, mediji, skolotāji, un visi zina, ko un kā vajag mainīt. Bet – tā īsti nekur nefigurē jauniešu viedoklis. To, kas tikko beiguši skolu, tāpēc mūsu mērķa auditorija bija atrast dažāda vecuma jauniešus.» A. Zariņa konkretizē: pirmo studiju gadu beigusi meitene, nupat sertifikātu saņēmusī, pirms četriem gadiem augstskolu pabeidzis puisis, kas sekmīgi iegājis darba tirgū, meitene, kas skolā ļoti labi mācījusies, bijusi sabiedriski aktīva, tomēr pēc vidusskolas nav turpinājusi tālāk mācīties.
«Mums bija interesanti atrast dažādas pieredzes, un doma, lai katrs paskatās uz saviem skolas gadiem, jo mūsu diskusijai bija konkrēta shēma – ko man skola iedevusi, kas tagad noder un kas pietrūkst, reāli saskaroties ar darba pienākumiem, vai arī bijis galīgi garām, jo vajadzējis organizēt citādāk vai izmantot citas darba formas, metodes. Tādas divas lietas vēlējāmies izcelt ārā no konteksta. Un viņi katrs nāca ar savu, kā nosaucām, jaunā skolas direktora 1. Rīkojumu, jo doma bija ļaut viņiem uz brīdi atgriezties skolā un kļūt par direktoriem,» Agita Zariņa nosauc sarunas tēmu – «Laidiet mani pie teikšanas!», uzsverot, ka šis 1. Rīkojums bija jāpamato, lai aizsāktos diskusija, kurai sekoja publisks balsojums.
Katra ideja ir vērtība
«Mēs pat nepieļāvām pret domu, bija: par, es šaubos vai man vēl ir jautājumi. Vispār nepieļāvām domu, ka kāda jauniešu ideja ir, kā mēdz teikt, garām,» A. Zariņa pozitīvi novērtē publikas, kurā bija daudz jauniešu, skolotāji, absolventi, vecāki, arī skolas vecuma jaunieši, spraigo iesaistīšanos, kāds bijis arī sarunas mērķis. «Telts bija pilna, un garlaicīgi nebija. Idejas bija dažādas. Viena meitene, piemēram, piedāvāja blokstundas, kas man ļoti labi patika. Dažās skolās jau tādas ir. Runātāja savu ideju pamatoja tā: viņa šogad pirmo gadu mācās zviedru valodu un sapratusi, ka svešvalodu nevar iemācīties 40 minūtēs katru dienu. Kā piemēru jauniete minēja savu skolu, kurā trešdienās pirmā stunda bijusi latviešu valoda, otrā angļu, trešā krievu valoda. Atziņa: tādai sistēmai nav jēgas! Jo 40 minūtēs neko nevar padarīt. Meitene tagad saprot, ka zviedru valodai viņai dienā vajag vismaz 1,5 vai 2 stundas, un uzskata, ka vismaz valodas būtu jāmāca blokstundās. Īstenībā šī ideja visvairāk arī tika atbalstīta no publikas.»
Vai Pārgaujas ģimnāzijā nav par to domāts? «Esam domājuši, nākamgad tā arī būs. Bet ļaujam skolotājiem izvēlēties, jo tas nozīmē strādāt 2×40 minūtes. Tāpēc līdz augustam gaidu kolēģu lēmumu, kurš ņem blokstundas. Domāju, ar laiku tas aizies. Šo metodi meitene pamatoja arī ar to, ka bērns, nākot uz skolu, ir fokusējies uz trim stundām, nevis, teiksim, sešām. Arī skolotājos nav lielas atšķirības. Līdzīgi ir par to, ka, ja vidusskolēns ir tā kā sapratis, ko viņš grib, nav obligāti jau 10. klasē, tas var būt arī 12. klasē, kad jaunietis izvēlas savus blokus un tā mācās. Ar vārdu sakot, lai lielajā sadrumstalotībā nepazustu svarīgākais.