RUDENS KRĀŠŅUMĀ. Skolotājas Natālijas Pinceres mīļākā pastaigu vieta ir gar ezeriņu, kur viņa labprāt dodas kopā ar ģimeni, bauda sakārtoto vidi un pabaro pīles. Elīnas Kristiņas foto
Kā esat nonākusi skolā?
Drīz jau būs 20 gadi, kopš strādāju skolā. Es neskaitu! Mans mērķis, mācoties augstskolā, nebija kļūt par skolotāju. Kategoriski nē! Mans dzīves mērķis bija bioloģija. Es gribēju kļūt par mikrobioloģi. Es arī Valmierā sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, kad tā pastāvēja, strādāju par mikrobioloģijas ārsti. Tad atnāca mūsu krīze. Viss mainījās, vajadzēja mainīt darba vietu. Agrāk līdz ar biologa izglītību varēja saņemt arī pedagoģisko. Neviens nav biologs, ja viņš nezina ķīmiju. Tāpēc mums kārtīgi mācīja arī ķīmiju. Vienu gadu Latvijas Universitātē Ķīmijas fakultātē bijām dienu un nakti. Izglītība ļāva strādāt visur kur. Man vēl ir medicīniskā izglītība, tad durvis veras vaļā, ja tikai ir brīva vakance. Dzīve iegrozījās pa savam, un sanāca strādāt skolā.
Vai pašlaik ir sajūta, ka esat īstajā vietā?
Grūti jau spriest, jo viss ir mainījies. Nav tik daudz vakanču, ka cilvēks var izvēlēties un mainīt profesiju ik pa 5 līdz 7 gadiem, kas īstenībā būtu ļoti labi. Agrāk uzskatīja, ka ir briesmīgi mainīt darba vietas. Es domāju, ka mainot paplašinās redzesloks un paziņu loks, bet tagad apstākļi ir tādi, ka tur, kur tu atrodi vietiņu, tur tu arī strādā.