ULDIS PODNIEKS: «Aicinu ikvienu zemes apsaimniekotāju, kas par velti saņēmis meliorētu zemi savā īpašumā, kopt drenu sistēmas ar tām piederīgajām meliorācijas būvēm – grāvjiem, akām, iztekām, un tad lauksaimniecības zemēs liela daļa slapjo vietu pazudīs pašas no sevis.» Ārijas Romanovskas un Ulda Podnieka foto
Arī bijušā Valmieras rajona teritorijā kā lauksaimniecības kultūra pēdējos gados ir ienākuši kārkli, un liela daļa no tiem diemžēl atrodas labās, meliorētās lauksaimniecības zemēs. Tā kā kārkli neskaitās apmežošana, bet gan lauksaimniecības kultūra, tad pēdējos gados ne viens vien lauksaimnieks to izvēlas kā ilgtermiņa alternatīvu lauksaimnieciskajā ražošanā. Kad nu kādam rodas vēlme audzēt kārklus, tad šīs darbības tehniskajos noteikumos mēs strikti norādām tās drenu un kolektoru vietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst apstādīt, atstājot tās brīvas uz katru pusi vismaz sešus metrus. Tātad pēc noteikumiem virs drenu kolektoriem jābūt no 12 līdz 14 metriem neapstādītām joslām. Tas tādēļ, ka drenu sistēmas savulaik nebūt nav liktas pēc zemju īpašumiem, bet gan pēc noteces baseiniem. Tas nozīmē, ka viena drenu sistēma var iestiepties, piemēram, pat desmit kaimiņu saim-niecībās. Ja nu viens no saimniekiem kaut kur sistēmas lejas daļā aizaudzē ar kārkliem drenas un kolektorus, tad visu pārējo deviņu šīs sistēmas lietotāju zemes arvien vairāk slīkst ūdenī.
Jāatceras: kārklu saknes ārā nevar dabūt ne ar skalošanu, ne arī ar citiem pasākumiem, kā vien ar drenu pārlikšanu. Ja nu pēc gadiem pieciem vai desmit kāds izdomās likvidēt kārklu audzi un tās vietā sēt graudaugus, tad tur diemžēl būs sācis veidoties mākslīgs purvs ar daudziem mākslīgiem avotiem, jo šādas drenas ir 100% beigtas. Tas diemžēl ir neatgriezenisks process! No meliorācijas viedokļa tā ir noziedzība.