Šī piecstāvu 103. sērijas 56 dzīvokļu kooperatīva māja nodota ekspluatācijā 1978. gadā. Ēku cēla 43. celtniecības pārvaldes celtnieki. Kopā ar viņiem strādāja tā sauktie zeki, un viņu darba kvalitāte, maigi izsakoties, bija šausmīga. Lai varētu aiztaisīt logus, viņi ar cirvi izcirta logu rāmjus tā, ka pa spraugām varēja redzēt, kas notiek ārā! Sociālisma laikā prasības ēkas kvalitātei bija zemas, bijām priecīgi par to pašu. Apkure bija lēta, maksa par vienu apkures kvadrātmetru visās Valmieras mājās – vienāda. Karstais ūdens tika pievadīts no katlu mājas pa tiešo, tāpēc bija ļoti lēts, neviens to netaupīja. Loģiski, ka tā nevarēja ilgi turpināties, un pamazām cenas par piegādāto siltumu sāka pieaugt. Kopīgi nolēmām, ka jāmēģina taupīt uz siltuma rēķina. Tolaik pie mums rūpnieciski ražotu patērētās siltuma enerģijas skaitītāju nebija. Atradām Rīgas politehniskajā institūtā firmu Grein, kas izgatavoja, sertificēja un 1993. gada oktobrī mūsu namā uzstādīja pirmo siltuma skaitītāju Valmieras daudzdzīvokļu mājā. Skaitītājs bija vienkāršs: mērtilts, divi temperatūras adapteri un ūdens caurplūdes mērītājs. Caurplūdi varēja regulēt ar ventīli, kura regulēšanas ripa bija gandrīz auto stūres lielumā, un ar to tad varēja regulēt mājā ienākošo siltuma daudzumu.
ŠODIEN. Renovētais nams Rubenes ielā 32.