Bet atgriežamies pie braukšanas, konkrēti, pie vēl drakoniskākas braukšanas ātruma kontroles. Vēl vecajā gadā sanāca padiskutēt par šo tēmu ar Rūcamlapas lasītāju Kārļa kungu, kurš no saviem gandrīz jau 90 gadiem 69 gadus bijis aktīvs ceļu satiksmes dalībnieks, tiesa, nu jau pusgadu stūrēšanas prieku nolicis malā pavisam. Par to uzslavēju kungu, jo mūsu skarbajā ikdienā, kad ātrumi un auto jau pavisam citi, nekā tas bija Kārļa kunga jaunības gados, daudz ko izšķir redzes asums un reakcijas ātrums. Pastrīdējāmies par radaru sūtību uz Latvijas ceļiem, par atļautā ātruma ievērošanu un, manuprāt, reizēm saprātīgu pārkāpšanu striktas paškontroles robežās, arī par slimīgo vēlmi par varītēm braukšanas laikā sarunāties pa mobilo telefonu… Iespējams, dažās niansēs palikām katrs pie savām domām, taču mūsu telefonsarunas kopīgais komunikē bija – kārtība uz ceļiem ir radīta tāpēc, lai to ievērotu. Kurš to negrib darīt, lai maksā sodu!
VISPIRMS DISCIPLINĒ. Stacionārā fotoradara pirmais un galvenais uzdevums – disciplinēt satiksmes dalībniekus vismaz radara darbības zonā. Vai braukšanas ātruma ievērošana turpināsies arī pēc tam – tas jau ir jautājums katram pie stūres sēdošajam dziļi personīgi…