Zinot, ka biji viena no piecām juridiskajām personām, kas pirms desmit gadiem izveidoja kooperatīvu, zinot arī to, ka tieši tu devi uzņēmumam vārdu «Māršava», bija zināms šoks, padzirdot, ka pirms nepilniem diviem gadiem pameti pašas auklējumu un lolojumu. Kādēļ?
Šādu lēmumu pati pieņēmu, kad vairāku sakritību dēļ sapratu, ka ir tomēr lietas, ko nevaru izdarīt. Lai neradītu zaudējumus kooperatīvam, šādu savu soli uzskatīju par tolaik pareizāko. Un labi vien, ka tā, jo manā vietā atnāca Jānis Auziņš. Mierīgi un bez stresa sakārtoja lietas, ko es nevarēju. Mana kā vadītājas lielākā nelaime ir tā, ka es vajadzības gadījumā nespēju pieklājīgi skarbi izturēties pret padotajiem, kuri man savā laikā ir kaut kā palīdzējuši, vai man vismaz tā ir licies. Kad pienāk brīdis, ka šāds darbinieks savā jomā ir sasniedzis augstāko latiņu un jauniem izaicinājumiem viņam vairs nav zināšanu vai spēka, vai arī sadarbības partneris mani sāk ļaunprātīgi izmantot, nu nespēju pateikt: paldies un sveiki! Nevaru, jo manī joprojām mīt pateicības jūtas par visu līdz šim labo. Un tā — uzņēmumā ienāca jauni cilvēki, jauni uzstādījumi un arī attiecības. Vai viss notika ideāli un pareizi? Ne man par to tagad spriest un soģim būt!
Bet, rau, šopavasar Dace Pastare atkal ir «Māršavā»!
Kad «Māršava» piena pārstrādes uzņēmuma «Latvian Dairy» tīšas krāpniecības un neizmaksāto piena naudu dēļ pazaudēja 328000 eiro, kooperatīvajā sabiedrībā sākās panika, ko pastiprināja tenkas par iespējamo bankrotu un vairāku kooperatīva biedru aizbēgšana pie drošākiem piena realizētājiem, ar skatu no malas veicot sakāpinātās situācijas analīzi, sapratu, ka velns tomēr nav tik melns, kā to mālē. Kad bija jāpieņem lēmums: padoties, pārdoties, ļauties negatīvajai plūsmai vai tomēr saņemties un ķepuroties uz priekšu, bija kooperatīva biedri, kas man vaicāja, vai tomēr neesmu gatava nākt atpakaļ. Ar noteikumu, ka «Māršava» būs gatava pamazām atkopties no zaudējumiem un ķepuroties tālāk piena nozarē, piekritu atgriezties. Galvenokārt jau mūsu kooperatīva mazo piensaimnieku dēļ. Lielie ar saviem brangajiem izslaukumiem jebkurā brīdī var būt patstāvīgi — pēc viņu saimniecību piena rindā kā likums būs vismaz trīs piena pārstrādes uzņēmumi, bet mazie piena ražotāji bez sava kooperatīva — nu nekā.
DACE PASTARE: «LPKS «Māršava», neskatoties uz pašreizējām grūtībām, joprojām strādā savu biedru labā gan Vidzemē un Kurzemē, gan arī Latgalē.» Ārijas Romanovskas foto