Vai tā vienkāršoti varam teikt, ka esi galvenais atbildīgais par meliorācijas jomu bijušajā Valmieras rajonā?
Ne gluži par visu meliorāciju, bet par valsts nozīmes upēm, būvēm, Burtnieka sūkņu staciju ieskaitot, un arī par valsts nozīmes ūdens notekām, kuru statuss noteikts ar likumu. Par visu pārējo meliorāciju pie manis tikai arhīvs atrodas. Es sniedzu informāciju par tehniskajiem noteikumiem jebkuram zemniekam, taču ar privātā īpašumā esošām meliorācijas sistēmām nedarbojos.
Kāpēc Valmieras puses galvenā melioratora sēdeklis tika pārcelts no Bērzaines, kur ilgus gadus ar šīm lietām darbojās Ludmila Bembere, uz Valmieru?
Tas ir tīri ekonomisks aprēķins. Ja man vajadzētu katru rītu no Brenguļiem, kur dzīvoju, braukt uz Bērzaini… Tagad es arī esmu tuvāk pie visiem vajadzīgajiem dienestiem, piemēram, tepat netālu ir Lauku atbalsta dienests, ar kuru bieži sanāk kontaktēties. Šeit, Mūrmuižas ielā 15, gadījās brīvas ofisa telpas, te arī tagad strādāju.
Kāda pašam pieredze meliorācijas jomā?
Esmu beidzis Mālpils hidromeliorācijas tehnikumu, bet pirms 10 gadiem, 50 gadu vecumā, sev uzdāvināju arī augstskolas diplomu — absolvēju neklātienē Lauksaimniecības universitāti specialitātē Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā. Pirms gada uz šo darbu pārgāju no Lauku atbalsta dienesta, kur strādāju par inspektoru.
Meliorācijas nozare īsti vienkārša laikam šodien Latvijā nav.
Kā to ņem! No vienas puses meliorācija paliek meliorācija — ūdens vienmēr tek uz zemāko vietu. No šī viedokļa nekas sarežģīts nav. Krietni sarežģītāka ir likumdošana, Eiropas naudas apgūšana, vietējās naudas apgūšana, cīņa ar tiem zemniekiem, kuri negrib kopt drenāžas sistēmas… Tās mums ikdienišķās lietas.
PIRMS. Ramatas upe pašā Igaunijas pierobežā pirms pārtīrīšanas. Ulda Podnieka foto