Mūsu iepriekšējo sarunu neilgi pirms Valsts prezidenta vēlēšanām pabeidzām uz cerīgas nots, taču sanāca, kā sanāca. Cik ilgi un vai vispār pēc tam tika raudāts spilvenā?
Labs jautājums. Ja skatās no personīgā viedokļa, tad, protams, vienmēr jebkurš zaudējums ir zaudējums. Neskatoties uz to, ka pēc sociologu aptaujām sabiedrības atbalsts viennozīmīgi bija manā pusē, ja būtu tautas vēlēts prezidents, tad rezultāti būtu pavisam citādi, nekā tie patlaban ir. Taču par šo lietu lemj Saeima, un tā ne vienmēr pieņem tādus lēmumus, kas būtu vienisprātis ar sabiedrību. Šodien mēs redzam, kā cilvēki vērtē Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa darbību, kā viņi skatās, piemēram, uz to, ka prezidenta komanda ir tik alkatīga, ka vēlas palielināt atalgojumu par 600 eiro. Katram darbiniekam vidēji. Neskatoties uz to, ka valstī cilvēkiem dzīves līmenis sadārdzinās, elektrības cenas iet uz augšu, atkritumu izvešanas cenas iet uz augšu, mazajiem uzņēmējiem, kuri strādā mikrouzņēmuma nodokļa režīmā, gaidāmas milzīgas pārmaiņas nākamajā gadā, pārmaiņas gaidāmas arī tiem cilvēkiem, kuri strādā nepilnu slodzi… Tas viss rada to fonu par izvēlēm un par to sapratni, kā vienam simbolam, un Valsts prezidents ir valsts simbols, un viņa komandai būtu jārīkojas attiecīgās situācijās.
Manuprāt, Raimonds Vējonis tādas pārāk asas kustības, par ko viņu varētu pelt, neizdara. Redzēsim, kas notiks ar tiem dažiem likumprojektiem, kurus viņam ir iespēja atdot atpakaļ Saeimā pārstrādāšanai. Tur varētu arī kādu plusu nopelnīt.
Šobrīd es neredzu, kas ir prezidenta darba kārtībā no tā, kas būtu svarīgi Latvijai. Varbūt viņi, komanda, patiešām kaut ko ļoti aktīvi strādā, un sabiedrība to neredz. Vismaz man nav nācies šajos divos gados saskatīt tādas lietas no Vējoņa puses, kas pēc būtības pavirzītu sabiedrību vai valsti kopumā uz jaunu attīstības pakāpi.