Pašlaik Eiropas valstīs norisinās informatīvā kampaņa, kas tieši stāsta par dažādiem investīciju projektiem dažādās nozarēs, un katras valsts kontekstā izvēlēti vairāki projekti – tā sauktie veiksmes stāsti, par kuriem tiek stāstīts plašākai sabiedrībai. To dalībnieki dalās ar savu pieredzi publiskās diskusijās. Latvijā šādi projekti ir četri. Pirmais – Ēberliņu drava Nīgrandē, kas patlaban ir lielākā bišu drava, ap 350 stropu, Dienvidkurzemē, kurā darbojas Krists Ēberliņš, bitenieks jau sestajā paaudzē. Otrais – Rīgā bāzētais betona ražošanas un iestrādes uzņēmums SIA Primeks, šajā uzņēmumā radīts un patentēts īpašs, par 36% dabai draudzīgāks betons. Trešais – lidosta Rīga, kur Kohēzijas fonda ietvaros atjaunota un uzlabota infrastruktūra. Ceturtais – koncertzāle Lielais Dzintars Liepājā.
Lūk, būtiskākais no piektdienas diskusijā runātā par trim tēmām: ES investīciju nozīmi Latvijā – vai šīs iespējas izmantojam pietiekamā daudzumā; pašvaldību lomu ES investīciju apguvē – iespējām un izaicinājumiem; vietējo pašvaldību nozīmi informācijas apmaiņā ar uzņēmējiem par ES investīciju iespējām. Izpalika reāla veiksmes stāsta – Ēberliņu dravas – īstenotāja Krista Ēberliņa prezentācija diskusijas dalībniekiem, taču, manuprāt, to lieliski aizstāja pavisam negaidīti izvērsusies polemika par Latvijas ekonomikas šodienas līmeni, salīdzinot to ar abām kaimiņvalstīm Baltijā un ES vidējo līmeni.
MĀRTIŅŠ ZEMĪTIS: «Junkera plāna ideja – jebkuram projektam, kas tiek veidots, īstenībā ir jābūt apakšā kādam biznesa plānam. Mēs mazāk ejam uz grantiem, subsīdijām, nosacīti – uz naudu, kas ir dāvināta, vairāk uz naudu, kas tiek ieguldīta projektos, kas pēc tam var nest atdevi un sevi atpelnīt.»