Sandra, cik ilgi jau esat oficiāli reģistrēta mājražotāja, vai nesagādāja grūtības ražotnes sakārtošana atbilstoši pārtikas ražošanas prasībām?
Mājražotāja statusā strādāju gandrīz četrus gadus. Ražotnes izveide atbilstoši PVD prasībām nekādas grūtības nesagādāja. Tagad grūtākais ir daudzo klientu apkalpošana. Kad man vaicā, cik sezonā tonnu dārzāju, ogu un augļu pārstrādāju, precīzu atbildi vairs pateikt nevaru. Sākumā cītīgi skaitīju dažādu lielumu un formu piepildītās burciņas, bet tagad jau tas vairs nav iespējams. Visu, kas izaug dārzā, mežā un pļavā, visdažādākajos veidos un salikumos sapildu burciņās. Tas ir roku darbs un vietējā sezonālā produkcija. Tās pārstrāde notiek cauru gadu. Kad beidzas ogas, jāķeras pie ķirbjiem, galda bietēm, pīlādžiem un citiem labumiem. Katram no tiem savu reizi cita loma un lietojums. Strādāju radoši, ievēroju gan tradicionālās receptes, gan arī dodu vaļu improvizācijai. Lai arī visa pamatā ir receptes. katrs vārījums sanāk ar niansēm. Tāpēc jau arī tā ir mājražošana.
Atceros, reiz ceļojumā Francijā kādā smaržu ražotnē mums stāstīja, cik ļoti svarīgs darbinieks viņiem ir Deguns — cilvēks, kas atbild par īsto smaržu. Kā jūsu gadījumā ir ar garšu? Vai, gatavojot un piepildot tūkstošiem burciņu, garšas kārpiņas brīžiem neuzdod?
Lai arī nenodarbojos ar lielražošanu, un neko nevāru milzīgos katlos, visbiežāk mazās porcijās 8 vai 6 litru katliņos, tomēr brīžiem jūtu: garša sāk jukt. Piemēram, vakar, gatavojot savu īpašo, ekskluzīvo mērcīti «Sievasmātes mēlīte», sapratu — uz dažām dienām jāņem pārtraukums. Kad vairs nejūtu īsto garšu, atpūšos, daru pavisam ko citu. Vislabākā atslodze domu sakārtošanai un garšas kārpiņu atpūtināšanai ir adīšana. Adu zeķes.
«RĪGA FOOD 2017». Pie sava neticami bagātā un daudzveidīgā produkcijas klāsta Sandra un Egons Viļņi. Daigas Siliņas foto