Ar ko tev saistās gadu mijas muzicēšana?
Vecgada vakarā šad tad gadījies spēlēt, bet Ziemassvētki ir ģimenes pasākums, vismaz līdz šim vienmēr esmu bijis mājās. Arī šogad gadu mijā paredzēta muzicēšana kaut kur Zemgalē kopā ar Zeļļiem – viņi mani pieaicina kā viesmākslinieku, kad netiek īstais saksofonists. Kokmuižas muzikantos spēlēju vēl iepriekšējā gadsimtā. Šajā sakarā varu iestarpināt citu stāstu: es reizumis izpalīdzu muzeja Griezēm ar čupā grūžamo (muzikantu žargonā – akordeons – J. C.), un tā nonācām kādās kāzās Rīgā, lai ar jauno pāri izpildītu pagāniskos rituālus. Pie apdziedāšanās daži pantiņi tika veltīti arī muzikantiem, pajauniem puikām, kuri par mums bija baigā sajūsmā – vai, cik forši, mēs arī jau 15 gadus pa kāzām spēlējam, bet neko tādu vēl nebijām ne redzējuši, ne dzirdējuši. Un es pie sevis nosmīnēju – labi, labi, zēni, es jau 20 gadus vairs to nedaru. Bet savulaik ar Kokmuižu, kad tuvojās Jaunais gads, bija ballīšu maratons. Es trāpījos briesmīgā laikā, kad muzikanti spēlēja līdz pieciem, sešiem, un tad vēl atnāk vietējie un paziņo – ē, Zeļļi spēlēja vēl ilgāk! Dabūjām spēlēt garas stundas, parasti sākums bija astoņos, deviņos, tad rēķini, kas sanāk līdz četriem, pieciem, un tā katru nakti. Protams, tā ir naudiņas pelnīšana, bet bija tā, ka pēc kādas septītās balles vairs negulēju gultā, bet uz grīdas, lai gultā varētu turēt piedzītās kājas. Domāju, ka tagad es to vienkārši fiziski neizturētu – kamēr jauns, tikmēr jau ir spēks tā darīt. Tagad vienu balli nospēlē un jau kājas sapampušas, tā teikt – katram vecumam savs. Nevaru jau teikt, ka tikai naudas pēc to daru, bet būtībā, ja man par to nemaksātu, es laikam teiktu – sorry, veči, spēlējiet paši!
Kā klājas bigbendam sezonā pēc ceturtdaļgadsimta jubilejas?
Neliels noplakums ir bijis, bet vasarā tāpat divas reizes spēlējām Igaunijā – Valgā bija robežpilsētu Valkas – Valgas sadraudzības pasākums, kas gan tika vadīts latviešu valodā, un vēl mēs šovasar tieši tajā trakajā karstumā pabijām Džeza dienās Repinā, mazā pilsētiņā pie Peipusa ezera igauņu pusē. Peldējāmies pirms un pēc koncerta, bet pēc nedēļas sākās lielā zivju smakšana, internetā parādījās bildes, kurās pilna pludmale ar bojā gājušām zivīm.
Tāpat jau esam kaut ko darījuši, bet gads tāds pablāvs padevies varbūt arī tāpēc, ka gribam jaunu repertuāru, jo cik ilgi var veco spēlēt, bet ar jauno tik raiti neiet, kā gribētos. Ceru, ka pēc jaunā gada ar jauniem spēkiem atsāksim cītīgi spēlēt un apgūsim. Tas, ka Ziemas mūzikas festivāla Džeza nakts tagad notiek bez puikām, varbūt nemaz nav tas ļaunākais, jo iepriekšējos gados bija pavisam cita koncepcija.
Kā sokas pedagoģiskajā darbībā?
Te man atkal stāsts iz dzīves: vecais Auza (leģendārs Cēsu muzikants – ģitārists un saksofonists Vilnis Auziņš – J. C.) man reiz prasa – ko tu mūzikas skolā māci? Es saku – saksofonistus. Viņš man: tu galīgi stulbs esi un vecumdienās bez haltūrām gribi palikt? Vajag tā, lai nav konkurentu! Bet īstenībā viss ir normāli un kārtībā, spēlējam, vingrināmies, tūliņ sāksies saksofonu kvarteta mēģinājums, nupat pirms Ziemassvētkiem bija Mūzikas skolas jaunāko un vecāko klašu pūtēju orķestru koncerts. Ar orķestri neiet tik viegli, bet cenšamies būt arvien labāki.
BIGBENDS Valmieras puikas 25 gadu jubilejā, 1. rindā pirmais no kreisās – Gunārs Geduševs.
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.