Kā jūs raksturotu savu keramiķa rokrakstu un stilu? Cik ilga ir pieredze šajā amatniecības nozarē?
Viss sākās, kad Dievs no māla izveidoja cilvēku – Ādamu. Arī mēs mēģinām izveidot jaunu cilvēku, kas padarīs gaišāku šo pasauli, bet pagaidām mums sanāk tikai vēja zvani un eņģeļi.
Tas nav bizness vai naudas pelnīšanas veids. Pamatdoma – vairot cilvēkos pozitīvās emocijas, jo Visuma likumos nav tāda jēdziena kā eiro, tur viss balstās uz harmoniju. Mīlestības emocija, kura rodas cilvēkam laimes sajūtā, ir tā, kas visu mūsu Visumu padara labāku un gaišāku, un, jo vairāk cilvēkos ir prieks, jo vairāk ir laimīgu likteņu un smaidu. Vanga ir teikusi, ka pie katras mājas jābūt zvanam, kas pasargā namu no ļauna.
Jūsu darbi nepārprotami izstaro gaišumu un vieglumu, nepamet arī sajūta, ka eņģelis ir nosēdies uz pleca. Uzrunā arī darbos iestrādātās latviskās spēka zīmes. Vai arī šo darbu radīšana ir tikpat viegla, kāds izskatās gala rezultāts?
Darbu radīšana ir viegla, tikpat viegla kā mīlestība. Tiesa, ar mālu gan viss process notiek lēnām, jo, ja tu piespiedīsi tam ātrāk izžūt, tas vienkārši saplaisās. Tāpat kā mīlestībā, ja tu kaut ko pieprasīsi, nekas var arī nesanākt.
KRISTĪNE un EDGARS. Valmierā, starp saviem gaišajiem un vieglajiem vēja zvaniem. Ārijas Romanovskas foto