Runājamies Dikļu Medniekos, senās mājās Mazbriedes krastā. Viks šai klusajā, skaistajā vietā dzīvo kopš 1989. gada, kad viesstrādnieku krietni nodzīvotajā ēkā pa logiem dancoja vējš. Tagad te ir cita situācija, kurā iederas kārtība, grāmatas, regulāri ieraksti dienasgrāmatā (kopš skolas gadiem! daudzas līdzīgi noformētas klades, kurās gan vairāk esot faktu, ne izjūtu), agri rīti, diendusa un radošs darbs. Vēl stirnas, zaķi un cita dzīvā radība aiz loga.
Kas tevi pašlaik nodarbina?
Globālās cūcības, kas notiek uz planētas.
Daļēji šo tēmu esmu skāris savā grāmatiņā “maziņā”. Protams, uz šī fona es nevaru nedomāt par to, kādā pasaulē dzīvos mani bērni, kuri tagad ir iegājuši tā saucamajā lielajā dzīvē. Neredzu nekā spoža. Zinot, ka vēsture mēdz atkārtoties, jāatzīst, ka Rietumi joprojām nespēj saprast, kas ir Krievija. Brīnos par šo naivitāti: viņi joprojām ir pārliecināti, ka Gorbačovs taisīja pārkārtošanos no sava prāta, nevis apstākļu spiests. Sacensībā ar kapitālismu sociālisms zaudēja gan ekonomiski, gan militāri, izgāzās avantūra Afganistānā, un Kremlis zaudēja gan auksto, gan karsto karu. Varu iedomāties, cik saniknota bija Kremļa vadība, kad sabruka visa milzīgā ideoloģija, plāni par komunisma uzvaru pasaulē un bija steidzīgi jāizdomā plāns, kā apmuļķot pasauli, tad sākās teātris ar Jeļcinu kā marioneti. Rietumi joprojām tic, ka Krievijā kaut kad varētu iestāties demokrātija. Neloloju ne mazākās ilūzijas.
Vai no tā būtu jāsecina, ka esi pesimists?
Nē. Reālists.
Kas iepriecina reālistu?
Katrs saullēkts. Banāli skan, protams.
Vēl: ka turos pie pamatvērtībām. Ka pats varu tikt galā ar savu dzīvi, ka bērniem viss daudzmaz kārtībā. Ka apzinos savus plusus un mīnusus, zinu, kas mani pašu ir traucējis iet taisni, izprast šo pasauli.
IEPRIECINA KATRS SAULLĒKTS. BANĀLI SKAN, PROTAMS. Tā saka dzejnieks VIKS — savos Medniekos, kur pakrastes eglē sēž ūpis un viņu sveicina, kur pīles perē un stārķis staigā pa pagalmu. Ārijas Romanovskas foto