Manas pedagoģiskā darba gaitas sākās 1967. gada 1. septembrī Ķoņu astoņgadīgajā skolā, uz kuru ar komjaunatnes ceļazīmi (bija tādi laiki) mani norīkoja darbā par vecāko pionieru vadītāju. Izslēdzot tā laika ideoloģiju, šie pirmie trīs bija radoši, izziņas bagāti, interesanti darba gadi. Tur arī nodibinājās jaunā Roziņu ģimene. Vēlāk strādāju Mores skolā Cēsu rajonā, tad ar proftehnisko skolu audzēkņiem – Apē un Valmierā. Pēc desmit gadiem proftehniskās izglītības sistēmā man nāca piedāvājums kaut kam pavisam jaunam: Valmierā (rajona TIN vadītāja pavēle no 1979. gada 1. septembra) bija nodibināta Jauno tehniķu stacija, kur par direktora vietas izpildītāju strādāja Eduards Kokums, viņš mani uzrunāja darbam par metodiķi.
Aizgāju, iepazinos ar darba pienākumiem un, apzinoties, ka manā pieredzē jau šis tas noderīgs ir, piekritu. Bija 1982. gada septembris. Nākamie 33 mana mūža gadi bija bagāti ar interesantiem, aizrautīgiem, radošiem cilvēkiem un darbotiesgribošiem, zinātkāriem bērniem. Jaunie tehniķi auga gan skaitliski, gan kvalitatīvi. Sabiedrības attieksme kļuva pozitīvāka, tehniskā jaunrade izvērsās arī rajona skolās.
* * *
Pēc lielajām pārmaiņām valstī draudīga mūsu patstāvībai un neatkarībai likās 2003. gada beigās aizsāktā pievienošana jaunatnes centram Vinda. Gribējām būt paši par sevi, jo citos Latvijas rajonos un pilsētās valsts resursu taupības nolūkos veiktās šo centru apvienošana un pat likvidēšana optimismu neviesa.
GARĀ IELĀ 10. Ligita Roziņa un Dzirkstīte Stūraine ar vecākiem un audzēkņiem 2002. gadā.