«Saule aptumšosies, un Mēness nedos savu gaismu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi sakustēsies.» Šādi brīdinoši vārdi lasāmi Mateja evaņģēlijā stāstā par laiku, kad pasaule būs nonākusi līdz savai robežai. Līdzīgi tēli apokaliptiskām nepatikšanām sastopami arī citviet Bībelē – aptumšota Saule, asiņains Mēness, krītošas zvaigznes un satricinātas debesis.
Cilvēkiem pirms diviem tūkstošiem gadu debesis nebija tāla, gandrīz tukša telpa aiz atmosfēras. Debesis bija pasaules kārtība. Saule lēca un rietēja, Mēness mainīja savu izskatu, zvaigznes noteica laiku, debespuses virzienus un gadalaikus. Debesu nemainīgums nozīmēja arī kārtību pasaulē. Tādēļ kas gan varēja šķist vēl draudīgāks par brīdi, kad saule pēkšņi zaudē savu gaismu?
Kad debesu stiprumi sakustas
Burtu izmērs
Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku
Abonē «Liesma» – digitāli vai drukātā formātā
E-avīze no 8,00 €/mēn. – lasāma web un mobilajās lietotnēs. Vai izvēlies drukāto laikrakstu «Liesma» no 9,50 €/mēn. – pastkastē trīs reizes nedēļā.