Nelabojams

Afišā viņš bija pieteikts kā dzejnieks un dziesminieks, pats gan sevi par dzejnieku īsti neatzīst, drīzāk jau par filozofu un domātāju, līdz ar to nav jābrīnās, ka gandrīz katrs viņa runātais teikums ietver sevī kādu vērojumu vai atziņu, un arī šī tikšanās reize nebija nekāds izņēmums.

Pasākuma apmeklētājiem bija iespēja iegādāties prozas grāmatu Elles debesis un dzejas un aforismu krājumu Uz domu stāvās kraujas, kurā apkopoti dažādu laiku darbi, un saņemt arī autora autogrāfu, bet patlaban Valdis Atāls raksta stāstu grāmatu iz dzīves Dzejnieks un cūka, kura iznāks rudenī. «Es nerakstu dzeju kā pienākumu, es rakstu kā mīlestības vēstules. Es esmu liriķis un filozofs un tanī pašā laikā es rakstu dzeju ļoti stihiski un nelabojami, norakstot to no kaut kādām atbalsīm un seju spoguļiem – es esmu nelabojams,» atzīst mākslinieks.

Pēc nopietnās un smagās lekcijas Valdis klātesošos arī sasmīdināja ar dažiem piedzīvojumu stāstiem no sava raibā mūža, kurus atļāvos pierakstīt.

Tāds ķecerīgs prieks

Reiz mani ļoti iedvesmoja viens puišelis Rīgā tieši 1. septembrī. Braucu es tramvajā un redzu – blakus sliedēm mazs ķipars, knapi lielāks par mugursomu. Iebridis peļķē un tā maršē uz vietas, ka šļakatas līdz ausīm. Un es saprotu – kas par tesienu būs mājās! Jo tur viss – arī soma pilnīgi slapja. Bet manī kā strautu atbrīvotājam kopš bērnības ir tāds prieks, liekas, ka tūlīt iznīkšu – kā lai to prieku saglabāju, tā gribas to iekonservēt un paturēt, jo reti kad cilvēks ir tā provokatīvi ķecerīgi priecīgs. Un, atbraucis mājās, es uzrakstīju dzejoli: It visas peļķes ceļā/ar mani skolā iet,/lūk, kurpēs viņas smeļas,/ar mani korī dzied./Peļķes iet uz skolu –/grib par jūru būt,/es arī mammai solos būt paklausīgs... varbūt./Un tā man peļķes mācīsies un augs/un tā es kļūšu jūrnieks un visai jūrai draugs! Tas ir tāds palaidņa reabilitācijas dzejolis, bet es priecājos, ka izdevās saglabāt savu prieku līdz mājām un šo dzejoli uzrakstīt.

VALDIS ATĀLS. Ārijas Romanovskas foto