No saulainas bērnības skarbā jaunībā. XI
Tā aizritēja seši Valmieras 1. pamatskolā pavadītie gadi, un tie precīzi sakrita ar Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiku no 1934. līdz 1940. gadam. Mēs uzaugām autoritārā valstī, kurā visu noteica prezidents. Tomēr tā nebija nežēlīga diktatūra, kādas mums bija jāpiedzīvo vēlāk. Kaut arī Ulmanim bija jāceļ goda vārti, jākaisa puķītes viņa ceļā un jādzied Sveiks, tautas vadon’, sveiks, saulainais maijs,/Tu tautisko ilgu piepildītājs..., valstī valdīja kārtība, tika ļoti daudz padarīts, labklājības ziņā mēs neatpalikām no pārējām Eiropas valstīm un vairākas pat pārspējām.
Lielvalstis pastiprināti bruņojās, tās lielos apjomos pirka mūsu lauksaimniecības produktus, un par nopelnīto naudu Ulmaņa valdīšanas gados uzcēla ļoti daudz jaunu skolu un kultūras ēku. Mēs tiešām jutāmies kā saimnieki savā zemē. Bet droši vien augstākās un labāk informētākās aprindas 1939. gadā jau vairs tā nedomāja, jo cits pēc cita sekoja draudīgi notikumi. Latviju atstāja vācu minoritāte, kas te bija dzīvojusi jau gadsimtiem ilgi un mūs saistīja ar Rietumu kultūru, to vidū bija arī man tik labi pazīstamā daktera Drosa ģimene. 1939. gada 1. septembrī Vācija uzbrūk Polijai, kas jau pēc pāris nedēļām kapitulē, un to savā starpā sadala Vācija un Padomju Savienība. Karā pret Vāciju iestājas Francija un Lielbritānija. Baltijas valstis ir spiestas piekrist lēmumam savās zemēs ierīkot padomju militārās bāzes, kuru kontingents krietni pārspēj vietējo karaspēku. Mums draudzīgā Somija nepiekrīt PSRS kara bāzu ierīkošanai un 1939./40. gada ziemā viena varonīgi cīnās pret milzīgo pārspēku. Bet Latvija turējās pie stingras neitralitātes, naivi cerot, ka sarežģījumi Eiropas valstu starpā mūs neskars. Un par notikumiem Padomju Savienībā mēs gandrīz neko nezinājām, jo avīzes un radio, lai nekaitinātu lielo austrumu kaimiņu, par tiem klusēja. Tā pienāca 1940. gada jūnijs, un skolā ir izlaidums. Meitenes ir skaisti saposušās latviešu tautas tērpos, un arī mēs, zēni, esam iešuvuši savos melnajos skolas frenčos baltas apkaklītes. Skola ir izgreznota ar meijām, zālē divi lieli sarkanbaltsarkanie karogi, un pie sienas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa un kara ministra Jāņa Baloža portreti. Protams, ieradušies arī mūsu vecāki un citi piederīgie. Un cik liktenīgi! Pirmsskolu beidzām vēsturiskajā 1934. gada 15. maija dienā, un vēl traģiskāki notikumi risinājās arī šīs skolas beigšanas mēnesī.
PREZIDENTU GAIDOT. Uzpostie nami Rīgas ielas sākumā 1934. gada 22. jūnijā, gaidot Kārļa Ulmaņa vizīti Valmierā. Foto no Valmieras muzeja krājuma
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv