Izaugsme, saglabājot dabas resursus
Zilā ekonomika ir jēdziens, kas Eiropas Savienībā (ES) apzīmē visas saimnieciskās darbības, kas saistītas ar jūrām un piekrasti, vienlaikus nodrošinot šo resursu ilgtspējīgu izmantošanu. Tā aptver gan tradicionālās nozares – zvejniecību, kuģniecību un ostas –, gan jaunās jomas, piemēram, jūras atjaunīgo enerģiju un biotehnoloģiju.
Jēdziena nozīmi raksturo arī tā mērogs – 2021. gadā Eiropas Komisija ziņoja – ja pasaules zilā ekonomika būtu valsts, tā būtu septītā lielākā pasaulē un okeāns kā ekonomiska vienība būtu pielīdzināms G7 valstīm. Tajā pašā ziņojumā norādīts, ka Eiropas zilā ekonomika tieši nodrošina aptuveni 4,5 miljonus darba vietu, daudzas no tām reģionos ar ierobežotām nodarbinātības iespējām.
Praksē zilā ekonomika jau tiek īstenota dažādos Eiropas reģionos. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir jūras vēja enerģijas attīstība Ziemeļjūrā. Eiropas Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijā norādīts, ka šī nozare strauji aug un tā ir būtiska Eiropas klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai. Dānijā, Vācijā un Nīderlandē izveidotie vēja parki ne tikai ražo tīru elektroenerģiju, bet arī rada jaunas darba vietas un investīcijas piekrastes reģionos.
Vēl viens piemērs ir akvakultūra – zivju un citu jūras produktu audzēšana kontrolētos apstākļos. Tā tiek plaši attīstīta, piemēram, Spānijā un Francijā, un, kā skaidro ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija, šī nozare palīdz nodrošināt pārtikas pieejamību, vienlaikus mazinot spiedienu uz dabiskajiem zivju krājumiem.
Savukārt ostas Eiropā kļūst par daudzfunkcionāliem zilās ekonomikas centriem. Piemēram, Roterdamas osta, kas ir lielākā Eiropā, attīstās kā enerģijas un inovāciju centrs, kur īsteno zaļā ūdeņraža un oglekļa emisiju samazināšanas projektus. Šāda pieeja rāda, ka tradicionālā loģistika tiek apvienota ar klimata politiku un modernām tehnoloģijām.
ES dati liecina, ka zilā ekonomika jau šobrīd ir nozīmīgs ekonomikas sektors. ES Zilās ekonomikas novērošanas centra dati vēsta, ka Latvijā šis sektors nodrošina aptuveni 25 000 darba vietu un veido ap 1,8% no iekšzemes kopprodukta. Lielākais ieguldījums nāk no ostām un jūras transporta. Kā svarīgākie objekti šīs ekonomikas attīstībā minētas Rīgas, Ventspils un Liepājas ostas.
Šie dati ļauj prognozēt arī nākotnes iespējas. Attīstot atkrastes vēja parkus Baltijas jūrā, modernizējot ostas un paplašinot jūras pārtikas ražošanu, Latvija varētu palielināt gan enerģētisko neatkarību, gan nodarbinātību piekrastē.
Tādējādi zilā ekonomika nav tikai teorētisks jēdziens, bet jau šobrīd praksē īstenots modelis, kas Eiropā demonstrē, kā ekonomikas izaugsmi var savienot ar dabas resursu saglabāšanu. Latvijai un īpaši Liepājai tas nozīmē iespēju kļūt par daļu no šīm pārmaiņām, izmantojot Baltijas jūras potenciālu ilgtspējīgā un ekonomiski izdevīgā veidā.
Bez finansējuma idejas netiek tālāk
Tiktāl teorija un iestrādes, taču foruma dalībnieki akcentēja daudzas problēmas un tuvākās nākotnes izaicinājumus, kuru risinājumi tik viegli nedodas rokā. Kurzemes plānošanas reģions kopā ar Igaunijas partneriem īsteno projektu “MarTe – Jūras tehnoloģiju izcilības centrs ilgtspējīgai zilajai ekonomikai Baltijas jūrā”. Tā vadītāja Zane Gusta stāsta, ka fokusā ir jūras tehnoloģijas ilgtspējīgas zilās ekonomikas attīstībai un tās paredzēts attīstīt sadarbībā ar dažādām ieinteresētajām pusēm, iesaistot publisko, privāto un nevalstisko sektoru. “Viens no uzdevumiem ir līdz nākamajam gadam izstrādāt galaversijā kopēju ilgtermiņa zilās ekonomikas attīstības stratēģiju,” viņa norāda. Projekts atbalsta četrus pētniecības projektus Baltijas jūras reģionā, un būs pieejami granti 60 tūkstošu eiro apmērā un apmācības.
Lai to paveiktu, svarīgi apzināt zilās ekonomikas dalībniekus, taču Z. Gusta atzīst, ka ir grūtības identificēt uzņēmumus, kuri piederas zilajai ekonomikai un kuri vēl ne. “Aptaujā noskaidrojās, ka ieinteresēto pušu sadarbība ir ļoti vāja, īpaši starptautiskā un starpnozaru līmenī. Īpaša uzmanība jāpievērš testa platformām un pētniecībai. Ja jaunās jūras tehnoloģijas nebūs, kur notestēt, nevarēs tās komercializēt. Mums ir izcili zinātnieki, izcilas idejas, bet vāji attīstīta komercializācija. Tāpēc bieži vien jūras tehnoloģijas paliek tikai augstskolu auditorijās,” uzsver projekta vadītāja.
“Mēs nevaram atļauties attīstīt to, kas Baltijas jūras videi varētu kaitēt,” pauž Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošā pētniece Anda Ikauniece. Kuģniecība, atjaunīgā enerģija, kuģu būve un remonts, ostu darbība, dzīvie jūras resursi un piekrastes tūrisms ir galvenie zilās ekonomikas sektori, no kuriem lielākais ir kuģniecība, kas arī nosaka tehnoloģiju attīstību.
Visos sektoros ir nepieciešama automātisko sistēmu attīstība, digitālie rīki un modeļi, tehnoloģiju sinerģijas izmantošana, alternatīvie enerģijas avoti un reģeneratīvā akvakultūra. Taču nozares ekspertiem ir sarežģīti domāt ļoti tālu uz priekšu, norāda A. Ikauniece. “Mēs visi tomēr orientējamies pēc pašreizējām iespējām. Ir grūti pateikt – pēc pieciem gadiem mēs darīsim tā, jo tas būs iespējams. Nav īstas pārliecības par to, kā tas būs. Robotikas attīstības iespējas ir labas, ja skatās uz studiju programmām Latvijā un Igaunijā. Ar digitālajiem rīkiem un modeļiem ir līdzīgi, jo katrai sevi cienošai universitātei ir inovāciju tehnoloģiju virziens. Cits stāsts ir par akvakultūru, jo pastāv vispārīgās bioloģijas programmas, Igaunijā ir jūras bioloģijas programma, bet Latvijā tādas nav,” viņa uzskaita.
Tāpat normatīvo aktu atbalsts ir nepietiekams – tas ir fragmentēts, reizēm pretrunīgs. Inovācijas netiek liegtas, bet arī netiek pietiekami atbalstītas.
Taču finansējuma pieejamība ir visgrūtākais faktors. “Tā lielā mērā nosaka, vai mūsu ekosistēma ir gatava iziet uz tehnoloģiju pārnesi plašākā mērogā – uz industriālu lietošanu. Mēs gribam redzēt plašāku laukumu, tomēr nevaram attīstīt uzreiz visu, vajadzētu darboties pakāpeniski,” saka vadošā pētniece.
To, ka zilā ekonomika jāattīsta sadarbībā, Jūras sinerģijas forumā uzsvēra arī Latvijas pārtikas bioekonomikas klastera valdes locekle Laila Gercāne. “Ar parastu sadarbību nepietiek,” viņa atzīmē. Jūras telpa kļūst par koplietošanas telpu dažādām nozarēm, tāpēc daudzfunkcionālie risinājumi kļūst par nepieciešamību, nevis izvēli. “Tāpēc svarīgs ir jautājums: kāda sadarbības forma starp dažādām funkcijām vislabāk paātrina attīstību? Tā ir ģeogrāfiski koncentrēta savstarpēji saistītu uzņēmumu un institūciju ekosistēma, kur specializācija, sadarbība, konkurence un zināšanu apmaiņa rada augstāku produktivitāti, inovācijas un konkurētspēju,” viņa pauž. Šie kritēriji raksturo klasteri, kur notiek zināšanu pārnese, tā ir inovāciju un jaunu uzņēmumu rašanās vide ar augstāku konkurētspēju un tīkla priekšrocībām.
Vienlaikus nepieciešami tehnoloģiju attīstītāji, akvakultūras un enerģētikas uzņēmumi, pētnieki un testēšanas vide, telpiskā plānošana un regulējums, investīcijas un tirgus piekļuve. Klasteri paātrina attīstību, jo paātrina zināšanu pārnesi no pētniecības uz pilotprojektu, arī partneru atrašanu projektiem un investīcijām, tāpat ātrāku piekļuvi tirgiem un starptautiskajai sadarbībai un dialogu ar politikas veidotājiem un regulatoriem. Starp partneriem raitāk veidojas uzticēšanās, un strukturēta koordinācija ir priekšnoteikums ilgtermiņa sadarbībai, norāda L. Gercāne.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda atbalstu. Par publikācijas saturu atbild SIA “Kurzemes Vārds”.