Pa Dāvja Spundes foto mirkļu pēdām
Šoreiz atkal esam Strenčos – kaimiņpilsētai 1928. gadā tika piešķirtas pilsētas tiesības. Tolaik Strenču miestā uzbūvēja vairāk nekā 100 jaunus namus, uz to plāksnītēm rakstot mājas numuru, ielas nosaukumu un īpašnieka uzvārdu. Tāpēc strencēnieši mājas sauca īpašnieku uzvārdos, piemēram, Ugunsdzēsēju ielā bija Čukstes māja, Zvirbuļmāja, Palmaņmāja, Pinkas māja...
Pilsētā darbojās darvas, linu un kaulu fabrikas, divas vilnas pārstrādāšanas un divas koku apstrādāšanas fabrikas. Strenču centrā atradās ļoti skaista un grezna viesnīca – Ventera viesnīca, kuras parkā bija neliela strūklaka un auga dažādi eksotiski koki un dekoratīvie augi. Strenču pilsētas uzplaukumu galvenokārt veicināja tirgošanās ar kokmateriāliem. Otrā pasaules kara izskaņā, 1944. gada septembrī, vācu armijai atkāpjoties no Strenčiem, tā saucamie šucmaņi aizdedzināja pilsētas vēsturisko centru. Strenčos nodega gandrīz visas mājas, sākot no Rīgas ielas līdz dzelzceļa līnijai.
Tomēr Strenču pirmskara dzīves ainas un toreizējā pilsētvide nav neglābjami pazudusi no vēstures skatuves! Par to vislielākais šodienas strencēniešu paldies fotogrāfiem un vispirms jau aktīvam Latviešu Fotogrāfiskās biedrības biedram Dāvim Spundem (1878 – 1960), kurš savu pirmo fotodarbnīcu atvēris dzimtajā pusē Vijciema muižā 1904. gadā, bet jau 1909. gada sākumā pārcēlies uz Strenčiem, kur turpinājis savu profesionālo darbību. Dāvis Spunde, vēlāk arī viņa mācekļi – dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (Jānis Krauklis) un arī viņa brālis Konrāds Krauklis un māsa Paulīna – saglabājuši foto liecības par pilsētas ikdienu, svētkiem un cilvēkiem laikā no divdesmitā gadsimta sākuma līdz septiņdesmitajiem gadiem.
APRITĒ VĒL ŠODIEN. Iveta Ence pie Dāvja Spundes fotogrāfijas Ministrijas skola. Tālāk fonā redzamās ēkas savulaik Skolas ielā, tagad Jāņa Ziemeļnieka ielā vēsture sākas 1912. gadā, kad te Krievijas Vidzemes guberņas izglītības pārzinātāji atvēra valsts skolu ar simbolisku mācību maksu. Neatkarīgās Latvijas laikā te bija skolas internāts, jau pēc kara – astoņgadīgās skolas darbmācības klases un dzīvokļi abos augšējos stāvos.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Ko Jūs Vīksnas k-gs ar šo rakstu gribējāt pateikt? Sen zināmu faktu uzskaitījums... Kur tā saucamā rozīnīte vai inovācija????
Tiešām nekas jauns nav Strenčos atrasts. Taču sliktākais un agrāk te dzīvojošos ļoti apvainojošs ir no okupācijas režīma " vēsturnieku" savārstījumiem pārņemtais apgalvojums, ka Strenčus ir nodedzinājuši šucmani (šie par šucmaņiem sauktie taču bija vietējo pašaizsardzības grupu dalībnieki, kā Latvijas laikā aizsargi). Turpretī vecie strenčēnieš pusčukstus stāstīja kaut ko citu (skaļi pretī okupantu "vēsturnieku" apgalvojumiem iebilst neviens neuzdrošinājās). Silā pie Strenčiem, kuriem cauri ved stratēģiskā šoseja no Valkas, kur vēl svarīgāks ir tilts pāri Gaujai, kara beigās pamatīgu aizsardzības poligonu bija izveidojuši vācu armijas lieli spēki - lielgabali, tanki, motociklisti un citi. Pozīcijas bijušas labi maskētas. Krievu lidotāji, saņēmuši uzdevumu šo vietu bombardēt, no priežu piesegtos tankus un lielgabalus acīmredzot nav varējuši saskatīt un, sajutuši zenītieroču priettriecienu, gāzuši degbumbas un citus lādiņus lejā uz visu, kas kaut cik bijis pamanāms. Ka neviena bumba nav poligonam trāpījusi, var redzēt vēl tagad, Strenču silā ierakumus pārlūkojot. Okupācijas gados par to bija jāklusē, dedzināšana tika piedēvētā vāciešiem, vai kā Vīksna raksta, pat šucmaņiem. Diemžēl Vīksnas kungs ir gājis okupācijas "vēsturnieku" pēdās un atkal ceļ augšā, kā tagad ierasts teikt, maldu ziņas Vēsturei pat ļoti kaitīgs rakstiņš!
Ejot pa Vācu stigu, stigas abās malās paveras skati uz izveidotajiem un nu jau kokos ieaugušajiem kaponieriem. Lielākā kaponiera platums un garums ir apmēram 10x24 metri, savukārt mazākajam – 10x12 metri.
Vecie trikātieši vēl atceras, ka 1944. gadā, braucot uz Strenčiem, mežā redzējuši vāciešu karavīrus, tankus, motociklus.
Vēsturi nevajag politizēt un piemeklēt tai mūsdienās sabiedrības vienā daļā populāru interpretāciju. Lūk, publikācijā pieminētās Guntas Kraukles (41 darba gadus mācījusi vēsturi, latviešu valodu un literatūru Strenču skolā), tā laika notikumu Strenčos aculiecinieces, atmiņu stāsta fragments: «Kā D. Spunde kļuva par fotogrāfu? Reiz viņa tēvs savu sīko dēlēnu paņēmis līdzi uz tirgu Smiltenē. Tur pusaudzis Dāvis ieraudzījis, kā tirgus laukumā darbojas fotogrāfs. Interese bijusi tik liela, ka drīzāk jāaug lielam un jābrauc mācīties uz Rīgu par fotogrāfu. Garumā gan viņš nav pastiepies, bet uz Rīgu drīz aizbraucis un sācis mācīties fotogrāfa amatu pie kāda baltvācu fotogrāfa. Tas ieteicis spējīgajam jauneklim atvērt kādā miestā savu darbnīcu, varēšot labi nopelnīt. Tā kā tuvākais miests bijis Strenči, izvēle kritusi par labu tam. Pirmā foto darbnīca atvērta 20. gs. sākumā Strenčos, Zemitāna ielā (Ēku nodedzināja šucmaņi 1944. gada rudenī, vācu armijai atkāpjoties).»
In reply to Vēsturi nevajag politizēt un… by faktu fans
Tā turpinot, var arī attaisnot 1949. gadā okupācijas varas īstenoto laukos saimniekojošo izsūtīšanu uz Sibīriju. Šucmaņos taču bija vai visi pēc 1941. gada izvešanas vēl palikušie saimnieki. Kad viņiem tiek piedēvēta Strenču ( krievu laikā tā apgalvoja arī par Valmieru) nodedzināšana, izsūtīšana uz Sibīrija būtu mazākais, ko viņi pelnījuši. Iznāk, ka 25. martā jau gadiem notiekošie piemiņas pasākumi izsūtītajiem arī ir vien vēstures politizēšana un piemeklējums "tai mūsdienās sabiedrības vienā daļā populāru interpretāciju". Nu nedrīkst mūsdienās atsaukties uz okupācijas gados publicētiem atmiņu stāstījumiem, jo bez visu nelaimju piedēvēšanas fašistiem, šucmaņiem, mežabrāļiem tādas atmiņas pat netiktu publicētas. Ja G. Kraukle tiešām ir bijusi šīs dedzināšnas aculieciniece, kādēļ dedzinātājus vārdā nenosauca? Pirms žurnālists no vēstures neapdomīgi atkal augšā ceļ kādreiz tiešām ļoti politiski tendētus apgalvojumus, viņam gan vispirms vajadzēja tikt skaidrībā, kas bija šucmaņi. Viņi bija arī saimnieki, kuri ticēja, vismaz naivi cerēja, ka pēc kara Latvija atkal būs brīva un te varēs turpināt saimniekot . Tādēļ nebija viņiem pat mazākā vajadzība dedzināt savas saimniecības, vai īpašumus pilsētās!!! Bet par vāciešu tā arī nesabombardētajiem nocietinājumiem Strenču silā un ar tiem saistītajiem notikumiem kara beigās gan joprojām klusē gan krievu laiku, gan šodienas vēsturnieki, arī žurnālisti. Vieglāk ir pasmelties it kā "svaigu" informāciju no okupācijas gadu publikācijām.
Vai tik novadnieces kundzei nav sāpīgi uz varžacīm uzkāpts. No kurienes citādi tāds naids cauri spiežas katrā teikumā?
Trāpījāt. Ir uzkāpts. Ne uz varžacīm, bet uz vectēva piemiņas svētuma. Viņš arī bija šucmanis un arī uz Sibīriju tika aizsūtīts, bet skaidri zinu, ka ne viņš, ne citi šejienes saimnieki Strenčus nededzināja. Naids ir, ka no okupācijas laikā rakstītām atmiņām atkal tiek augšā celti melīgie apgalvojumi. Tos toreiz publicēja kā pasūtījuma kaksiomas, kurām neviens publiski iebilst neiedrošinājās. Paprasiet vismaz Dainai Krēpausei, kura Liesmā bieži raksta un arī uz Sibīriju no šīs puses bija izsūtīta. Varbūt viņas tēvs arī Strenčus dedzinātāja? Nu neplēsiet vēlreiz augšā daudzām ģimenēm tik sāpīgas, tā arī patiesībā vēl šodien nesadzijušas rētas!