Pilsētā darbojās darvas, linu un kaulu fabrikas, divas vilnas pārstrādāšanas un divas koku apstrādāšanas fabrikas. Strenču centrā atradās ļoti skaista un grezna viesnīca – Ventera viesnīca, kuras parkā bija neliela strūklaka un auga dažādi eksotiski koki un dekoratīvie augi. Strenču pilsētas uzplaukumu galvenokārt veicināja tirgošanās ar kokmateriāliem. Otrā pasaules kara izskaņā, 1944. gada septembrī, vācu armijai atkāpjoties no Strenčiem, tā saucamie šucmaņi aizdedzināja pilsētas vēsturisko centru. Strenčos nodega gandrīz visas mājas, sākot no Rīgas ielas līdz dzelzceļa līnijai.
Tomēr Strenču pirmskara dzīves ainas un toreizējā pilsētvide nav neglābjami pazudusi no vēstures skatuves! Par to vislielākais šodienas strencēniešu paldies fotogrāfiem un vispirms jau aktīvam Latviešu Fotogrāfiskās biedrības biedram Dāvim Spundem (1878 – 1960), kurš savu pirmo fotodarbnīcu atvēris dzimtajā pusē Vijciema muižā 1904. gadā, bet jau 1909. gada sākumā pārcēlies uz Strenčiem, kur turpinājis savu profesionālo darbību. Dāvis Spunde, vēlāk arī viņa mācekļi – dzejnieks Jānis Ziemeļnieks (Jānis Krauklis) un arī viņa brālis Konrāds Krauklis un māsa Paulīna – saglabājuši foto liecības par pilsētas ikdienu, svētkiem un cilvēkiem laikā no divdesmitā gadsimta sākuma līdz septiņdesmitajiem gadiem.
APRITĒ VĒL ŠODIEN. Iveta Ence pie Dāvja Spundes fotogrāfijas Ministrijas skola. Tālāk fonā redzamās ēkas savulaik Skolas ielā, tagad Jāņa Ziemeļnieka ielā vēsture sākas 1912. gadā, kad te Krievijas Vidzemes guberņas izglītības pārzinātāji atvēra valsts skolu ar simbolisku mācību maksu. Neatkarīgās Latvijas laikā te bija skolas internāts, jau pēc kara – astoņgadīgās skolas darbmācības klases un dzīvokļi abos augšējos stāvos.