Starp tiem novada dižkokiem, kuri līdz vasaras beigām, 31. augustam, arboristiem jāsakopj, izzāģējot, saīsinot sausos zarus vai retinot zarus, pārbaudot ievietotās saites un vajadzības gadījumā tās nomainot vai uzstādot jaunas, ir arī Kaņepju dižozols Jērcēnu pagastā. Lietainā pagājušās nedēļas ceturtdienā Liesma kopā ar vietējo taku zinātāju – Valmieras novada pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas komunikācijas un sabiedrisko attiecību speciālisti Gintu Gailīti, kas, pašas vārdiem sakot, ir pilnīgi un galīgi jērcēniete, pabija gan pie Kaņepju ozola, gan nelielu lietutiņu pārlaida šī milzeņa dobumā. Pietiekami ilgi sarunai. Lūk, ko interesantu pastāstīja Ginta Gailīte:
“Ozols ir mūsu pagasta simbols, arī mīlulis. Mēs pie viņa mēdzam atnākt gan svētkos, gan ikdienā. Starp citu, ļoti bieži. Arī es pati – kad man gribas kaut kur dabā, tad tuvākais objekts ir Kaņepju ozols. Jā, te var atnākt arī kompānijā, ar šampīti nosvinēt kādu jubileju zem ozola. Tas taču foršāk nekā mājās pie galda!
Kaņepju ozola apkārtmērs ir 9,4 metri, Latvijā dižāks vēl tikai Kaives ozols ar 10 metriem ap stumbru. Par koka vecumu rakstos teikts – esot kādi 300 gadi, bet vispār jau laikam ozols ir vēl vecāks, dendrologs Saliņš teicis, ka ozols radies tajā laikā, kad Latvijā bīskaps Alberts ienācis…”
KAŅEPJU OZOLS. Skats no piebraucamā ceļa puses reizē rāda gan ozola mūžzaļo lapotni, gan koka ieplēsto, iekaltušo sānu. No otras – tīruma – puses Kaņepju ozols skatā krietni vien spraunāks, ar veselu stumbru.