Kaut kad ļoti sen atpakaļ es sapņoju, ka valsts, kurā es vēlētos nokļūt, ir Japāna. Kā tas dzīvē mēdz notikt, pēc kāda laika piemirsu par šo vēlmi – bija citas prioritātes un sapņi. Tad kāda absolvente piedāvāja iespēju piedalīties Eiropas un Āzijas organizācijas veidotā konkursā, kurā no Latvijas var tikt vienas skolas pārstāvis, ar mērķi satuvināt Eiropas un Āzijas valstis. Es piedalījos nedēļu garā konferencē, kurā, lai pienācīgi sagatavotos, bija jāsaraksta kaudze papīru, jāapjauš skolas redzējums, jāsavāc dažādi dati (vairāk gan šie dati bija saistīti ar tehnoloģiju, īpaši mākslīgā intelekta, jautājumiem, stāstot par to, kā mēs to izmantojam izglītībā Latvijā). No Latvijas es biju vienīgā, kopumā šajā konferencē piedalījās pārstāvji no 51 valsts.
Kad sākās mans aizraujošais ceļš vienatnē (tas jau nav kā ceļot kompānijā), attapos – pirms kāda laika sapņoju par Japānu… Te nu tā ir! Ar domām un sapņiem jābūt uzmanīgam, jo, palaižot gaisā, tie mēdz piepildīties! Runājot par pirmo iespaidu, manuprāt, reizi dzīvē ir jānonāk otrā pasaules malā, lai uz šo pusi paskatītos citādāk – tā ir ļoti atšķirīga kultūra, ārkārtīgi īpašas savstarpējās cilvēku attiecības, tā ir milzīga cieņa citam pret citu; un tas ir diezgan labs pretstats, jo man šķiet, ka šeit, Eiropā, savstarpējās attiecības ir kļuvušas paviršas.
JAPĀNA, TOKIJA. Foto no personiskā arhīva