Pirms palaist svētku ekspreša «reisus» uz Dobeli, Valmieru, Tukumu un Rātslaukumu Rīgā, Beāte, Kaspars un vēl daudzi brīvprātīgie meklēja bērnunamus Ukrainā un joprojām tajos dzīvojošos bērnus, viņu audzinātājas, lai apzinātu, cik ļoti bērni vēlas noticēt Ziemassvētku brīnumam. Bērni pilī un būdiņā, okeāna krastā, tuksnesī, sniegotā Latvijā un kara izpostītajā Ukrainā ir un paliek bērni. Bērnunama bērniem jau dubulti tiek nozagta bērnība, bet viņi joprojām sapņo.
«Tās vēstules, kuras bērni rakstīja, neviens bez asarām nevarēja lasīt. Bērni vispirms vēlējās mammu un tēti, kas zaudēti agrāk vai kara laikā, bet, saprotot, ka šāda dāvana nebūs iespējama, viņi minēja nākamo: mieru un Ukrainas uzvaru! Tas būs, bet arī ne uzreiz, un ne mūsu ziedotāju spēkos. Un tad viņi rakstīja: «Rūķi, ja tev tomēr sanāk, tad vēlos lego, lukturīti, gaismas virteni, mūzikas tumbiņas», un tam mēs pieķērāmies un sapratām, ka gribam piepildīt bērnunama bērnu sapņus, un darīsim to kopā ar Latvijas cilvēkiem.
UZ BRĪDI aizmirst par karu un rūpēt gaišumu, prieku. Tāda bijusi doma, kad izveidots Ziemassvētku ekspresis, kura galvenais uzdevums bija iepriecināt bērnus, kuri palikuši karā, kuriem kara laiks atņem bērnību. I. Kalniņas foto