Valmieriešu Putniņu ģimenē ada vecākā paaudze un arī jaunākā. «Kad pie adāmadatām rokās tik ļoti pierasts, tās pašas kustas,» saka burkānciemiete Signe Putniņa, priecājoties, ka izdevies uz Ukrainu zeķu pārus aizsūtīt jau pavasarī, un arī tagad jau tapuši vairāki. Ada arī mazmeita Keita un piekrīt, ka tā ir iespēja piedalīties, atbalstīt, līdzi just.
Signes kundze rāda, ka speciāli iegādājusies zeķu dziju, klāt liek vēl bērnu adījumiem paredzēto mohēru, lai ziedojamais zeķu pāris stingrs un silts.
«Domāju, ka biezas zeķes nevajag. Kā tad biezas zābakos ievilks? Zābakos jau kājām nevajadzētu salt, tie armijā izturīgi, labi. Siltas zeķes noder, lai kājas arī atpūtinātu,» tā pieredzējusī adītāja, piebilstot, ka novadā un visā Latvijā ada daudzi un no sirds piedomā, lai ukraiņiem viss sekmējas, lai karš tiek uzvarēts, lai kaut ar mazumiņu atkal latviešiem būtu izdevies Ukrainas tautu spēcināt, jo, liekot dzīparu pie dzīpara, katrā zeķu pārī ir simtiem laba vēlējumu, daudz mīļuma.
BŪS SILTI arī mitrumā un drēgnumā, adot par Ukrainas aizstāvjiem piedomā Signe Putniņa un viņas mazmeita Keita, kas arī uzadīs vismaz vienu zeķu pāri, cerot, ka karš drīz beigsies un Ukraina, protams, uzvarēs. Ģimenes mīlulis Reksis ir labo darbu vērotāja lomā. Ārijas Romanovskas foto