Ielūkojoties vēsturē, brīvprātīgā darba tradīcijas pasaulē ir aizsāktas vairāk nekā pirms 100 gadiem. Pirmās valstis, kur nesavtīga darīšana gāja plašumā, bija Nīderlande un ASV, bet mūsdienās brīvprātīgo kustība ir ieguvusi starptautisku skanējumu. Brīvprātīgais darbs ir ļoti izplatīts, piemēram, Skandināvijas valstīs, kur to izvēlas ap 30% iedzīvotāju, Vācijā tā darbojas vēl vairāk ļaužu, bet Amerikā pat puse labprāt iesaistās kādā sabiedriskā organizācijā vai paši organizē domubiedru grupas, lai darītu tāpēc, ka gribas otru uzklausīt, viņam palīdzēt. Mērķtiecīgi un organizēti brīvprātīgo kustību Latvijā sāka attīstīt pirms gadiem divdesmit.
Ja par brīvprātību runā Latvijā, tad uzreiz prātā nāk kristīgās konfesijas, kuras draudžu locekļus uzrunājušas labiem darbiem, zinām par jauniešiem, kuri labprāt dodas pie veciem, vientuļiem cilvēkiem, lai parunātos, kopā padziedātu. Zinām, ka arī dzīvnieku patversmes aicina pie sevis, lai kāds brīvprātīgais uzņemtos suņu staidzinātāja pienākumu. Pirms gadiem desmit arī mājas aprūpes komandas, kas veidojās ciemos un pagastos, bija brīvprātīgas. Līdzcilvēki saprata, ka veci vientuļi cilvēki attālās lauku sētās nevar iztikt bez atbalsta, tāpēc brauca un sanesa malku, ūdeni no akas, izmazgāja grīdu un steidza uz veikalu, aptieku, lai nopirktu nepieciešamo. Tikai vēlāk tas viss pārauga par sociālu pakalpojumu, ko nodrošina pašvaldība.
CITĀDS TIRGUS VALMIERĀ, kurā nevalstiskās organizācijas, dienas un atbalsta centri, arī individuālā darba veicēji piedāvāja noskaidrot, kā ikviens no mums var palīdzēt, ideju realizējot brīvprātīgi. Jāņa Lārmaņa foto