«Tā kā vairums bija individuālie amatnieki, uz kopējā fona atšķīrāmies pat ļoti. Arī tādēļ, ka mums mugurā bija savi darinātie tautas tērpi – šūtie, tā sauktie arheoloģiskie, kas paši par sevi ir savdabīgi. Beverīnas novadu izdevās daudzināt sarunās un pietiekami daudzās intervijās, kādas mums prasīja svētku pasākumu pieteicēji un rādīja Esplanādē izvietotajos lielajos ekrānos. Bija tikai jāprot sevi pieteikt. Pie paviljona Beverīnas novada uzrakstu gan neizlikām, jo nolikums par līdzdalību šajos svētkos bija diezgan pretrunīgs, tur vairāk bija aizliegumu nekā atļautā. Tādēļ, pirmo reizi uz tik lielu pasākumu braucot, nedaudz baidījāmies, ka neizdarām ko aplamu un mūs nedzen prom. Bet mūsu novads taču, atsaucoties uz rīdzinieku aicinājumu, bija par vietu samaksājis. Esplanādē tikt iekšā laikam nemaz nebija tik viegli. Cik sapratu, pirms tam bija pat kaut kas konkursam līdzīgs, kur piedāvājumus izvērtēja, ko tādā vietā ielaist, ko ne. Mūs laida labprāt.
BEVERĪNA – RĪGAS PAŠĀ VIDŪ. Ilze Gulbe (no kreisās) un Inga Logina kārtējam intervētājam stāsta par novada amatniekiem un viņu darinājumiem.