Novados bieži runā par to, ka laukos trūkst darba vietu: nav ražojošu uzņēmumu, trūkst investīciju, jāiztiek bez sociālās stabilitātes. Vai ir kāda izeja? Uzņēmīgie zina, ka tas ir paša uzņēmums, kur lietā likt zināšanas, prasmes, piedāvājot vēl kādam cilvēkam darba vietu, ja ne peļņai, tad regulāriem ienākumiem un iztikšanai gan.
«Liesma» sazinājās ar vairākiem pašnodarbinātajiem, kuri cenšas saimniekot, ražojot pienu, to pārstrādājot, audzējot augļus, dārzeņus un ražai dodot pievienoto vērtību, taču uz vaļsirdīgu sarunu par to, kā klājas, daudzi nebija gatavi. Uztaustījām citu jomu: pakalpojumu sniedzēji. Taču sava kurpnieka Mazsalacā neesot, drēbnieka arī ne, toties skaistumkopšanas pakalpojumi ir pieejami. Tos piedāvā meistares, kuras strādā un dzīvo Mazsalacā, un arī Lienīte, kuras frizieres iedzīve ieliekama koferī, kalpojot klientiem gan Mazsalacā, gan Valkā.
«Rit jau sestais gads, kopš strādāju Mazsalacā, bet sākums bija ļoti grūts. Man gribējās savu frizētavu; atvēru, bet ilgi sēdēju un pacietīgi gaidīju klientus. Mazpilsētā reklāmu nevajag, tā aiziet no mutes mutē. Cilvēki vērtē tavu attieksmi, varēšanu, protams, arī pakalpojuma cenai ir nozīme,» tā Lienīte Lauberte, kura dzīvo Rūjienā, reiz arī tur strādājusi par frizieri, bet vērtējusi, ka pašas bizness ir cita lieta.
PATIKS SKATĪTIES SPOGULĪ – tā pēc brīža Lienītei teiks kliente Biruta. Kundze pie frizieres brauc no Sēļiem un priecājas, ka ne dārgi var matus apgriezt, saveidot, ja sagribas, tad ielikt arī ilgviļņus.