MARITA MASTIŅA: «Esam pieņēmuši vēl kādu izaicinājumu — būt klāt viesu īpašajā dzīves notikumā vedībās (kāzās). Mums ir ļoti svarīgi pirmajā sarunā pastāstīt par savas virtuves filozofiju un līdz šim paveikto, lai noskaidrotu, vai viesu vēlmes sakrīt ar mūsu filozofiju: «Ar lepnumu par latviešu svētku galdu». Ārijas Romanovskas foto
Kāds ir jūsu ceļš līdz Valmiermuižai?
Esmu Rūjienā augusi un skolā gājusi. Pirmos darbus iemācīja mamma ar tēti, jo visas brīvdienas un vakari pagājuši lauku darbos. Tagad šī pieredze palīdz visvairāk. Uzsākot augstskolas gaitas neklātienē Rīgā un vēlāk Cēsīs, paralēli apguvu viesu apkalpošanu pārtikas veikalā «Artavs» Rūjienā, kur mana skolotāja bija Saiva Virse. Uz Valmieru mani atveda… florbols. Trenējos pie Jāņa Daiņa, spēlēju Rubenes komandā un palīdzēju organizēt florbola dzīvi. Sekoja piedāvājums no Kocēnu pašvaldības vadītāja Viļņa Burceva palīdzēt izveidot Tūrisma un informācijas punktu. Man tur patika strādāt ar cilvēkiem, tās bija pirmās mācību stundas un sadarbība ar uzņēmējiem tūrismā. Palīdzēju arī Kocēnu sporta nama iekārtošanā, noorganizējām tur augsta līmeņa pasaules čempionātu florbolā junioriem. Kļuvu par Eiropas parlamenta deputāta Alda Kušķa palīdzi. Katru dienu ceļoju no Valmieras uz Rīgu, līdz Aldis teica, ka man jāsāk dzīvot Rīgā. Sapratu, ka mana sirds tomēr ir pa vidu starp Rūjienu un Rīgu. Atgriezos, lai apgūtu maizes cepšanas noslēpumus maiznīcā «Liepkalni», un varu lielu paldies teikt Līgai un Dagnim Čākuriem. Apguvu arī kinologa prasmes un pie Ingūnas iepazinu darbu ar glābējsuņiem uz ūdens. Katra vieta, kur reiz strādāju, mani bagātināja, iegūtā pieredze tagad ļoti palīdz.
Tad pienāca laiks apgūt dzīves nopietnāko profesiju — būt par mammu! Kad piedzima pirmais dēls, biju enerģijas pilna atkal kaut kam jaunam. Nosūtīju CV uz Valmiermuižas alus darītavu. Šis CV man bija kā bumbiņa vārtos! Trāpīs, netrāpīs? Jau pēc dienas bija jādodas pie Aigara [Ruņģa] uz darba interviju. Pirmo mūžā, jo līdz tam darbs pats atnāca pie manis. Pieņēma! Piedāvāja darboties tūrismā. Tā radās pirmās ekskursijas Valmiermuižā. Drīz vien viena galā netiku, tādēļ man pievienojās kolēģe Elīna. Darbs patika. Pēc trīs gadiem pieteicās otrs dēliņš. Atgriežoties uzņēmumā, sapratu, ka gribu darīt kaut ko citu. Tolaik bija izsludināta «Valmiermuižas klēts» Nama mātes vakance. Pieteicos. Mani uzklausīja, saprata un pieņēma. Joprojām saku paldies par šo iespēju! Mūsu uzņēmumā ne vienam vien tāda dota. Ja tu dari visu no sirds un tev «deg acis» par lietu, tad šeit attīstību var sasniegt.
Kā veidojās «Valmiermuižas klēts» virtuve?
Soli pa solim — loģiski un secīgi. Vispirms bija ekskursijas, ciemiņi vēlējās nopirkt ne tikai alu, bet arī suvenīrus. Radās alus tirgotava ar Latvijas garšu un amatnieku piedāvājumu. Viesi ar katru dienu biežāk vēlējās arī paēst. Pirmā pieredze bija klāt svētku galdus pēc ekskursijām, sadarbojāmies ar vietējām virtuvēm. Tad — pašiem sava virtuve. Vēl pirms trim gadiem tā bija tik maziņa, ka pietika vietas turpat veikala noliktavā.