Vērtējums ābeļdārzā
Jau sākumā KALVIS priecīgs stāsta, ka vēlie darbi izrādījušies pat ļoti veiksmīgi: «Tīri uz savu galvu vien ziemas vidū ar zāģi gan ābeļdārzā negāju. Biju sazinājies ar Augļkopības institūta Dobelē galveno pētnieku Edgaru Rubauski. Prasīju, vai drīkst decembrī augļu dārzā vēl darīt tādus darbus, kuriem rudenī reāli nebija laika. Te arī piebildīšu, ka citus darbus augļu dārzā uzticu arī līgumstrādniekiem, taču vainagus veidoju pats. Tas ir atbildīgs darbs, kam pieredze jākrāj gadiem. To nevar pat pēc grāmatas iemācīt, jo vai katrs koks prasa savu pieeju.
Zinātnieks mani iedrošināja, teikdams, ka kokam, kurš ir uz ziemu aizmidzis, ar zaru izzāģēšanu nevar pāri nodarīt. Tas nu arī ir pierādījies. Ābeļu rindas, kuras decembrī izgriezu, šogad izskatās pat ļoti labi. Lai gan visu dārzu decembrī sakopt tomēr neizdevās, biju ieguvis šiem darbiem iepriekš neparedzētu laiku. Pastāv uzskats, ka vēlu apzāģētām ābelēm pavasaros veidojas ūdens zari, bet redzu, ka decembrī zāģētajām šādu zaru nav.
Ābeles apgriezt drīkst arī tad, kad ir pilnībā saplaukušas lapas. Tad nosacītais koka stumbra sūknis ir uzpildīts un it kā stājas, sulas vairs nekāpj augšā un jaunus ūdens zarus arī spēcīgi nedzīs. Bet pavasarī jau ir daudz citu darbu, pie vainagu veidošanas neiznāk tikt, lai gan zaru griežamās šķēres man vienmēr ir pie rokas. Ja pamanu kaut ko, kas noteikti ir jānogriež, tad arī griežu».
«ZEMEŅU PARĀDES» BRĪDIS. Modris, (no kreisās) Māra, Kalvis un pēc zemenēm atbraukušais Džeims. Ārijas Romanovskas foto