Ar 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarāciju iesāktais ceļš un tautas griba to īstenot tika pārbaudīta ar atklātu padomju militāro spiedienu. 1990. gada nogalē Baltijā parādījās reāli draudi par t.s. «PSRS prezidenta pārvaldes» ieviešanu, kas nozīmētu pasludinātās neatkarības faktisku likvidēšanu un PSRS centrālās varas ietekmes atjaunošanu.
1991. gada janvārī centrālās varas draudi pārvērtās reālā militāra spēka lietošanā, kas prasīja civiliedzīvotāju dzīvības. 12. janvāra naktī padomju militārās vienības uzbruka Viļņas TV, radio un citiem objektiem. Pēc šī uzbrukuma, kurā tika nogalināti 14 un ievainoti 110 cilvēki, Rīgā sākās stratēģiskas nozīmes objektu aizsardzības plānošana, tajā iesaistot vienīgo spēku, kas bija Latvijas valdībai — tautas masu fizisko klātbūtni, praktisko, organizatorisko un morālo atbalstu.
Radio 13. janvārī agri no rīta pārraidīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieka Daiņa Īvāna aicinājumu tautai pulcēties Rīgā. Pēcpusdienā Rīgā, 11. novembra krastmalā, notika Latvijas Tautas frontes rīkotā Vislatvijas protesta manifestācija sakarā ar iespējamo bruņoto apvērsumu un Padomju armijas bruņotajām akcijām Lietuvā.