Rīgā uz perona mani sagaidīja draugs, kurš dzīvoja Imantā. Viņa kaimiņiene ar savu žigulīti izvadāja mūs ekskursijās – uz Siguldu, Turaidu, draugi parādīja arī Kuldīgu, Bausku, Rīgu. Ar vietējiem sazinājāmies ar zīmēm, jo te cilvēki neprata nevienu no valodām, kuras pārzināju es. Atbraucu kā ārzemnieks, smukās drēbēs, bet nopirku citas, lai neizceltos,» stāsta Fransuā.
Atkal un atkal atgriezties Latvijā likusi šejienes daba. Taču pienācis brīdis, kad viņš par šo valsti vairs nav gribējis dzirdēt, jo šeit saimniekojusi mafija: «Tas arī bija bīstami. Es tirgoju mašīnas, sūtīju tās ar kuģi, mafija man prasīja naudu.»
Iegadījās arī, ka bankrotēja Banka Baltija, kur arī Fransuā bija noguldīta nauda. Licies, ka sapnis par Latviju izsapņots – pārāk daudz bija pārdzīvots.
Atgriešanās
Tomēr sirdī bija palicis kaut kas, kas vilka atpakaļ. Un tā bija vēlme dzīvot laukos.
«Arī Beļģijā dzīvoju laukos, bet tur lauki ir kā liela pilsēta. Lidmašīnas lido pāri, liels troksnis, pārāk daudz gaismas, stingri likumi. Kaimiņi cits citam nedrīkst palīdzēt dārzā, jo tā skaitās ekspluatācija. Pat dēls tēvam nedrīkst palīdzēt. Nodokļi jāmaksā gan par balkonu, gan bārbekjū. Briselē nedrīkst braukt ar dīzeli, arī ar vecām mašīnām nedrīkst. Tagad esmu pensionārs, bērni katrs dzīvo savu dzīvi, un nu jau trīs gadus dzīvoju Bērzainē. Man te ir draugi, kopā ejam dejot Valmierā, ceļojam, apmeklējam koncertus, braucam ar kanoe, ziemā slēpojam, un ir taču jāremontē māja. Nekad nav tā, ka nav ko darīt,» stāsta Fransuā, laika pat pietrūkstot, lai apmeklētu visus draugus, arī Latvijā vēl tik daudz ko redzēt. Izbrauktas daudzas Eiropas valstis, Gruzija, Baltkrievija, Krievija, Vācija, Polija, Zviedrija, Dānija. Daudzviet kopā ar saimnieku ceļojis viņa rudais runcītis Pupuss, starp citu, Valmierā no dzīvnieku glābējiem paņemts kaķītis, kurš savam saimniekam kļuvis par īpašu draugu.
FRANSUĀ KALĒ jeb Kalējs, kā viņu iesaukuši vietējie bērzainieši, arī te, Latvijā, dzīvo mūzikā.