Pastāsti, lūdzu, sīkāk par šo kampaņu!
Ceļu satiksmes kultūras kampaņa saucas Par labām attiecībām. Parasti runājam par kaut kādiem likumiem, noteikumiem — gan Ceļu satiksmes, gan Ministru kabineta, taču šeit mēs runājam par nerakstītiem likumiem — par pieklājību, par savstarpējām attiecībām, arī uzsveram, ka tas ir ļoti svarīgi: daudzi ceļu satiksmes negadījumi nemaz nebūtu notikuši, ja mēs būtu cits pret citu pieklājīgāki, ja šo manieri — nerēķināšanos ar pārējiem satiksmes dalībniekiem — mēs spētu atmest, ja mums nebūtu šī kareivīgā braukšanas stila… Manuprāt, daudzu ceļu satiksmes negadījumu vienkārši nebūtu. Ja mēs kādu lieku izlaistu no pagalma uz ielas vai ceļa, ja ievērotu rāvējslēdzēja principu, ja rotācijas aplī nespiestos pie labās malas, bet ļautu iebraukt aplī tam, kas tur piebraucis… Ir taču vesela virkne šādu lietu! Ja mēs parādītu pagriezienu tad, kad mainām rindas, ja mainītu rindu tad, kad to varam, nevis sprauktos iekšā kaut kādā mašīnas izmēra spraugā; lai mēs tur trāpītu iekšā, kādam taču jābremzē un pie sevis varbūt pat stipri jānolamājas… Un tas uzvelk visu satiksmes plūsmu! Vēl kāds kalnietis apdzen tur, kur viņš neko pretim neredz, tad viņš spraucas iekšā, jo apdzīšanas manevrs šajā aklajā posmā nav izdevies. Tāds braucējs uzvelk visus apkārtējos. Lūk, vēl kāds brauc uz 120 kilometriem stundā, kas, protams, nav labi, taču, ja viņš to izdara, nevienu netraucējot, tad šāds braucējs ir mazāk bīstams par to, kas brauc uz 80 vai pat 75 kilometriem stundā pa maģistrālo šoseju, kur visi mēģina viņu apdzīt… Tāpēc manā izpratnē šāds braucējs ir vēl kaitīgāks par ātruma pārsniedzēju uz pilnīgi tukšas šosejas.