Par to, ka tikšanās un stāsts varētu būt interesants «Liesmai», pačukstēja Emanuels Dāvids Gonsales Barretto. Jā, Kristīnes un Pablo jaunākā atvase, jo Mazsalacas novadā ir tā jaukā tradīcija sveikt jaundzimušos pašvaldības ikmēneša izdevumā, un, lasot visai sarežģīto četru īpašvārdu kombināciju, bija skaidrs, ka ir kādi zemūdens akmeņi, kas jāatklāj.
«Tagad visi esam vietējie, jo jau sešus gadus te dzīvojam. Lielākie bērni iet skolā un bērnudārzā, es ar maziņo pa mājām,» stāstīja Kristīne, bet Pablo tikmēr rosījās, cenšoties teju vienlaikus traukos sabērt cepumus, saliet tēju, lai visi pacienāti, smaidīgi un laimīgi.
«Protams, ka mūsu dzīves temps, mentalitāte atšķiras. Viņš mani šad un tad cenšas iekustināt, es viņu nolikt uz bremzēm,» smaidīja Kristīne un apsolīja, ka dažos teikumos centīsies izstāstīt abu satikšanās un iepazīšanās stāstu.
Tas noticis pirms gadiem 12, kad abi strādājuši Itālijā. Viņi satikušies kādā no Milānas baznīcām, jo ir kristieši. Kristīne tobrīd strādājusi kādā itāļu restorānā, tur vajadzējis jaunus darbiniekus, un Pablo pieņemts.
«Es mājās, Argentīnā, biju mācījies par pavāru, bet nepabeidzu, devos pie brāļa, lai strādātu Itālijā. Kad satiku Kristīni, man galvā bija lielāka vēlme muzicēt nekā meitenes,» smējās Pablo, bet uzreiz piebilda: «Pagāja kāds laiciņš, un kaut kas man sirds rajonā sakustējās.»
Abi apprecējušies Milānā, un drīz bijis jāizlemj: paliks uz dzīvi Itālijā, Argentīnā vai Latvijā. Pablo teju pirms gadiem 11 jau piekritis, ka dosies uz Kristīnes dzimto Mazsalacu.
MĀCĪBU GADAM SĀKOTIES, visa ģimene kopā. Mammas Kristīnes klēpī mazais Emanuels Dāvids, māsa Eljanna Agata, Pablo uz rokām Efraims Elisars, un turpat vecākā māsiņa Estere Perla. Foto no personiskā arhīva