Rīt Miķeļdiena, bet Rencēnu pusē «Rožkalnos» par to runāja jau piektdienas pēcpusdienā, kad ciemojāmies pie Rūtas, Dzintara, Ritas, Alvila, Kārļa, Sintijas un pārējiem kopienas ļaudīm, kuri baudīja atpūtas brīdi, malkoja tēju pēc labi padarīta darba.
«Mēs vācām bietes,» sacīja cilvēki, kuri prot priecāties par katru ikdienas sīkumu. Lai gan vecākajam no viņiem jau 37 gadi, jaunākajam 23, ciematā puišus un meitenes sauc par jauniešiem. Viņi ir ļoti dažādi. Dzintars izlasījis «Romeo un Džuljetu» un ķēries klāt «Hamletam», Sintija stāsta, ka saņēmusi diplomus par to, ka bijusi labākā tomātu novācēja, Rita rāda, cik lielus ābolus šorīt aiznesusi kaziņai Dorai. Pieķeru sevi domājam, ka par ikdienas darbiņiem viņi priecājas kā piecgadīgi bērni, taču tā jau nav viņu, bet mana problēma, ka prāts ir tik koncentrēts, ka pasauli mums, garīgi veselajiem, dots skatīt daudz nepilnīgāku. Tikšanās ar kopienas ļaudīm liek atcerēties — kārtējo reizi Dievam jāpasaka paldies par mums dotajām dāvanām, bet reizē sūtītajām mācībām. Katrs, kurš kaut reizi apciemos «Rožkalnus», ticiet man, būs kaut ko vērtīgu iemācījies. Kāds ticis vaļā no greizo priekšstatu važām, kāds ieguvis prasmi cilvēku pieņemt tādu, kāds viņš ir. Citam tā būs iespēja just, ko nozīmē izdzīvot dienu līdz kaulam, pavisam īsti un nesteidzoties.
«Liesma», apciemojot vienīgo Camphill Latvijā, gan mēģināja arī izprast, kāpēc šādi ciemi pie mums neaug kā sēnes pēc lietus, jo valstī esot saprasts, ka Camphill ir paraugs, kā cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nodrošināt pakalpojumu nevis institūcijā, bet sabiedrībā. Ar prātu viss viedi saprasts, bet darbi neseko, un «Rožkalni» jau 16 gadus ir un paliek Latvijā vienīgie.
KOPĪGĀ DARBĀ paiet dienas, kuras «Rožkalnu» jaunieši vada kopā ar kopienā dzīvojošajām viņu atbalsta personām. Kopā ar brīvprātīgo Natellu no Sanktpēterburgas daži jaunieši novāc bietes no lauka. Jāņa Līgata foto