Kāpēc par velti?
Arī Latvijā to cilvēku skaits, kuri gatavi maksāt par drukātajiem medijiem, kļūst arvien mazāks, izvēloties pārtikt tikai no bezmaksas ziņām. Ievērojams kritums ir tieši dienas laikrakstu patēriņā – pēc pētījumu aģentūras “TNS” datiem, 2006. gadā tos patērēja 65 procenti iedzīvotāju, bet 2014. gadā vairs tikai 15 procenti. Un tas lielā mērā skaidrojams ar interneta ziņu resursu, kur visas aktualitātes ir pieejamas tūlīt un tagad, turklāt – par brīvu.
Tomēr ir jāatceras, ka bez finansējuma nodrošināt bezmaksas ziņu piegādi nemaz nav iespējams. Vienu daļu no bezmaksas mediju platformām uztur reklāmdevēji – apmaksāti reklāmmateriāli vai atsevišķas reklāmas. Pētījumos noskaidrots, ka, lai arī reklāmmateriāliem ir pievienotas norādes, nereti cilvēki tās nemaz nepamana. Pat tie, kas uz jautājumu, vai protat atšķirt ziņu no reklāmas raksta, atbild apstiprinoši.
Vēl viens finansējuma modelis ir valsts finansējums. Arī Latvijā sabiedriskos medijus – radio un televīziju – ar saviem nodokļiem uztur Latvijas iedzīvotāji. Gluži tāpat ir arī ar bezmaksas pašvaldību izdevumiem. Atšķirība vienīgi tā, ka sabiedriskajos medijos saturu veido žurnālisti, bet pašvaldībās – sabiedrisko attiecību speciālisti.
Trešais veids, kā uzturēt bezmaksas medijus, ir atsevišķu interešu grupu vai personu finansējums – šādas informācijas platformas pārsvarā tiek izmantotas propagandas materiālu izvietošanai. Un arī te ir vērtīgi zināt medija īpašnieku, piemēram, tas var būt kāds uzņēmējs vai politiskais spēks, kas informāciju pasniegs sev izdevīgā pozīcijā.
Dāvinātam zirgam zobos neskatās?
Lai taptu jebkāda veida informācija, raksts, radio vai televīzijas sižets, pirmkārt, tam nepieciešams cilvēku resurss. Autoram jāiegūst informācija un tā jāapstrādā, lai to varētu pasniegt publikai. Šajā posmā “no – līdz” vajadzīgs ne mazums resursu, tajā skaitā atalgojums informācijas veidotājam, fotogrāfam, operatoram, tehniskais nodrošinājums (telefons, fotoaparāts, videokamera, skaņu pults, dators un citi), telpas, autotransports, to uzturēšana, attiecīgās medija platformas uzturēšana, algojot, piemēram, grāmatvedi, reklāmas daļas darbiniekus, redaktorus, korektorus un tā tālāk.
Cilvēki mēdz pārmest žurnālistiem par virspusīgi pasniegtiem vai nepietiekami plaši atspoguļotiem un maz izpētītiem materiāliem. Šajā brīdī katram godīgi sev jāatbild – vai esat gatavs maksāt konkrētu naudas summu, lai pretī saņemtu analītisku materiālu? Kvalitatīva pētnieciskā žurnālistika prasa daudz laika un līdzekļus, kas, pirms ieguldīt šādā darbā, visiem medijiem vispirms ir jānopelna.
Ja neesam gatavi maksāt, varam pārtikt, piemēram, no materiāliem, kas pasniegti “bezmaksas” pašvaldību informatīvajos izdevumos. Arī šo izdevumu sagatavošana un izdošana maksā naudu, un vienīgais veids, kā pašvaldības to var segt, ir paņemt no nodokļos samaksātajiem līdzekļiem. Turklāt šajos izdevumos informāciju sagatavo nevis žurnālisti, bet sabiedrisko attiecību speciālisti, kuriem pēc definīcijas galvenais uzdevums ir veidot labvēlīgu sabiedrisko viedokli par uzņēmumu, slavenību vai organizāciju (šajā gadījumā – pašvaldību), rādot pozitīvu tēlu un labu reputāciju.
Tas tiek darīts dažādi, pēc katras pašvaldības ieskatiem. Piemēram, pie Jelgavas un Jūrmalas novada pašvaldības izdevuma strādā seši cilvēki, Talsu novadā – četri, savukārt Madonas novadā – divi. Atšķirīgs ir arī izdevumu biežums, veids un tam iztērētie līdzekļi. Bet galvenais, kas jāsaprot cilvēkam, kas “par brīvu” uzzina par to, kas notiek novadā, ir, ka pret šādu informāciju jāizturas kritiski, jo avīze nereti ir sabiedrisko attiecību instruments, turklāt “bez maksas” tā ir tikai tāpēc, ka par to jau katrs no iedzīvotājiem ir samaksājis.
Izpētiet paši, kas ir ziņu autors, kas medija īpašnieks, pirms grasāties tai akli uzticēties, jo “avīzē tā bija rakstīts”. Foto – Dainis Kārkluvalks
Pašvaldību informatīvo izdevumu izmaksas
