Zirgi asinīs
Trikātas «Jaunupītes» nekad nav bijušas bez zirga astes, saka zirgaudzētāja MARITA KRECERE: «Man vēl šodien acu priekšā bilde, kā vecaistēvs no tēva puses brauc pa ceļu ar melnu ķēvi vārdā Raita. Zirgi man asinīs no agras bērnības. Izvēlējos mācīties Dzērbenes lopkopības skolā, jo zināju, ka mana profesija būs saistīta ar zirgiem. Pēc skolas gāju uz jāšanas sekcijas treniņiem. Kad māte beidza kopt teļus (privātās kūtis tolaik bija pieblīvētas ar kolhoza lopiem), jāšanas treneris saslimušos zirgus sāka vest uz mūsu kūti, kur tie tika ne vien izmitināti, bet arī ārstēti. Treneris zināja – ja vajadzēs, pie slima zirga stallī nogulēšu pat trīs naktis. Kad beidzās kolhoza laiki un sākās privatizācija, mūsu stallis jau bija gandrīz pilns. Nekādas izsoles netika rīkotas, un zirgi palika pie mums. Kolhoza priekšniecība zināja, ka esam lietpratēji un entuziasti, ka turpināsim Trikātas zirgu lietu. Par pajām paņēmām zirgus klāt kā vaislas materiālu. Bez ciltsdarba taču nevar saimniekot.»
Turpat jāšanas sekcijā Marita saskatījusies ar nākamo vīru Māri. Tagad smej, ka meita Madara ir tīrasiņu zirdzinieks. Starp citu, Māris Kreceris savulaik ar savu zirgu sacensībās spējis pieveikt 1,50 metru augstumu, 1977. gadā izcīnījis Latvijas čempiona titulu.
Turpina vectēvu līniju
Sākumā ciltsdarbā izmantots ērzelis no Burtnieku zirgaudzētavas, ar laiku radās vajadzība pēc sava ērzeļa. Tie bijuši vairāki, bet viselegantākos, acij tīkamākos, emocionālākos zirgus devis Kavalero, Alamo mazdēls. Kavalero pēcnācēji ir ārkārtīgi gudri, sirsnīgi, emocionāli zirgi. Tieši tādi Maritai patīkot. «Darbs ar viņiem ir kā spēlēšana uz vijoles,» viņa saka.
NOVADA SVĒTKOS. Marita un Madara dodas uz svinīgā notikuma vietu. Foto no personiskā arhīva