FERMĀ. Saimnieki Inga un Aigars Kalves, sakopto saimniecību izrādot, neslēpj, ka pašlaik viņu sētā lielākā problēma ir ar lopiem pārpilnā kūts. Anta Lūsas foto
Inga, jūsu ferma joprojām atrodas Latvijas ražīgāko ganāmpulku spicē, tiesa, par divām vietām zemāk nekā iepriekšējā pārraudzības gadā. Vai tas noticis piena krīzes dēļ?
Mums ir gadiem ģenētiski izkopts ganāmpulks ar ļoti labām Holšteinas šķirnes govīm, tādēļ, lai arī piena iepirkuma cena jau vairākkārt ir samazināta, uzskatām, ka mūsu govis nedrīkst no tā ciest. Kā savas raibaļas brangi barojām pirms piena krīzes, tā turpinām to darīt līdz šim — neko barības vairumā un sastāvā nesamazinot. Tiesa, tā kā piena krīzes dēļ ir apstājusies saimniecības attīstība, tad jau labu laiku saimniekošanā saskaramies ar visai nopietnu problēmu — diemžēl kūts ir lopiem pārpildīta. Pagaidu risinājums — ganāmpulka revīzija. To arī paveicām, tādēļ tajā pašlaik gandrīz puse ir pirmpienes. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc aizvadītajā pārraudzības gadā vidējais izslaukums no govs nedaudz samazinājās. Lai arī mūsu pirmpienes ir ļoti ražīgas un gadā vidēji dod jau vairāk nekā 10000 kg piena, tomēr ne tik daudz, taču pirmpienes — tā tomēr ir mūsu saimniecības nākotne! Skumji: kūts šaurības dēļ nākas pārdot ļoti labas teles, jo saimniecībā izteikti pietrūkst vietu jaunu lopu izmitināšanai. Aizvadītā gada nogalē skaistas teles no mūsmājām jau aizceļoja uz Poliju. Nu tās jālaiž tautās vēl. Nevaram paturēt. Žēl, bet diemžēl!
Aigar, vai no valstiskā viedokļa tas tomēr nav absurds, ka prasmīgas saimniecības rītdienas potenciālu nākas pārdot un pie tam vēl uz ārzemēm?
Bet izrādās, ka Latvijai jau vairāk lopu un vairāk piena nevajag! Tāda ir mūsdienu realitāte. Manuprāt, konkurences dēļ tad lai labāk mūsu teles nonāk pie Polijas pien-saimniekiem nekā paliek te un rada vēl lielāku vietējā piena tirgus pārprodukciju.
«Kalntontes» joprojām ir piena pārstrādes firmas «Food Union» sadarbības partneris. Lai arī piena iepirkuma cena ir samazināta un ir tāda, kāda ir, nekur prom no šā uzņēmuma netaisāmies iet, jo tā lauksaimnieku staigāšana no viena piena pircēja pie otra arī nav nekas labs. Tā varbūt var uzlabot situāciju uz neilgu laiku, bet ne jau ilgtermiņā. Esam par stabilitāti! Lai kāda ir piena iepirkuma cena, tā tomēr mums arvien ir regulāri maksāta, ar šiem ieņēmumiem varam rēķināties, plānot izdevumus un saimniecības darbus.