Ceļš līdz daiļdārzniecībai
Rudīte savu stāstu stāsta drusku pa jokam, drusku nopietni. «Pēc pirmās izglītības esmu agronome, pabeidzu Smiltenes tehnikumā agronomus. Tie bija astoņdesmitie gadi, piedzima bērni, un es pēkšņi sapratu: kāds es agronoms! Es nevaru septiņos no rīta būt kantorī un vakarā nezin cikos braukt mājās pēc kulšanas darbu beigām. Sāku domāt kaut ko citu,» atceras Rudīte. Vēlāk viss sakārtojies par labu otras izglītības iegūšanai, un viņas ceļš aizvedis uz daiļdārzniecību. «Es sapratu, ka vairs negribu būt agronome. Augi un zeme man patīk, bet man patīk arī skaistums. Patīk rudzu tīrums, bet tas ir cits skaistums. Tā es sāku mācīties Bulduros un ieguvu otru specialitāti. Bulduri mani izdresēja, jo tās bija 80. gadu beigas, 90. sākums, un tad tas viss bija nopietni. Es nezinu, kā ir tagad,» tā Rudīte. Tur viņa apguvusi pamatus un vajadzīgās zināšanas par augu dekoratīvo pusi, papildinot to, ko jau zināja par augiem un to fizioloģiju.
Pa šiem gadiem daiļdārzniecībā daudz kas ir mainījies gan augu, gan klimatisko apstākļu ziņā. Salīdzinot dārzniecības katalogus, kādi tie bija pirms 30 gadiem, Rudīte vien min, ka tas ir pilnīgs kosmoss, kur lielāko daļu augu viņa pat nepārzina. «Tagad arī pie mums ienāk augi, par kuriem kādreiz nevarējām pat sapņot, bet, mainoties klimatam, ienāk arī jauni augi. Tas man ir interesanti – savu iespēju robežās iegūt informāciju par to augu, tad izdomāt, kurā dārzā un kurā vietā es to varētu iestādīt,» stāsta Rudīte.
RUDĪTE MEĻĶE, izrādot savu piemājas dārzu. Elīnas Kristiņas foto