Tanki Lietuvā, Rīgā trako Interfronte
13. janvāra agrā rītā, apmēram pirms pieciem, man piezvanīja Augstākās Padomes (AP) deputāts, kolēģis Ziedonis Ziediņš: «Ivar, steidzami braucam uz Rīgu, Lietuvā padomju tanki jau sabraukuši un cenšas ieņemt Seimu.» Dainis Īvāns pa radio aicināja visus AP deputātus pulcēties uz ārkārtas sēdi, vienlaikus aicinot visu latviešu tautu celties gara cīņai pret ienaidnieku, braukt uz Rīgu ar smago tehniku, lai nosprostotu ielas un nosargātu Ministru kabineta (MK) ēku, AP, sakaru centrāli un citas stratēģiski nozīmīgas vietas, jo janvāra sākumā omonieši jau bija ielauzušies Preses namā un to demolējuši.
AP ārkārtas sēdē par iespējamu notikumu veidošanos, kādi ir Lietuvā, mēs kopā bijām vairākums, tomēr no 201 vien 138, kas atbalstīja Latvijas neatkarību 1990. gada 4. maijā. Interfrontieši bļaustījās un kliedza, ka mūs ir jāatlaiž, ka esam nelikumīgi, Latvijā esot jāievieš komandantstunda. Vienā brīdī pat sadzirdējām izsaucienu, ka priekš mums jau ir sagatavoti 3000 roku dzelžu. Jautājot, kāpēc tik daudz, atbilde skanēja: tāpēc, ka jūs Baltijā esat par daudz. Tātad ne tikai Latvija bija domāta, bet visas Baltijas republikas. AP vistrakāk pret mums uzstājās Aleksejevs, Tatjana Ždanoka, Alfrēds Rubiks, Viktors Alksnis. Man izdevās pēc desmit gadiem redzēt melno sarakstu, kurā bijām iekļauti, protams, ievērojamākie vīri bija paredzēti fiziskai iznīcināšanai, bet pārējo ceļš — izsūtīšana uz Sibīriju. Plenārsēdēs Interfronte piedalījās, bet visu laiku balsoja pret un kliedza.