Liesmas lasītāji, iespējams, jūs abus vairāk zina kā rubeniešus, taču nu jau vairākus gadus dzīvojat īstā Dabas Mātes azotē Pārgaujas novadā, Daibē. Pļaviņām apkārt lielas pļavas, meži, purvi un vesels dīķu komplekss. Kā atradāt šo vietu uz Svilumu zivju dīķa krasta?
Inese: Mēs abi esam dzimuši liepājnieki, tikai pirms 19 gadiem tie vēji mūs atpūta uz šejieni. Visiem saku – esmu Vidzemes liepājniece (smaida)! Liepājā dzimušas abas mūsu vecākās meitas, kad pārcēlāmies uz Rubeni, pieteicās trešā. Īrējām dzīvokļus, taču gribas jau arī tās saknes kaut kur izlaist… Ilgus gadus meklējām, mums rādīja daudzas mājas laukos, līdz reiz ieraudzījām sludinājumu un, braucot no Limbažiem, iebraucām apskatīties. Mājās neviena nebija, varējām visu paši izstaigāt. Un tad sajutām, cik šī vieta ir īpaša! Man reizēm ekskursanti, it sevišķi pilsētnieki, kas brauc aplūkot mūsu ražotni, ir teikuši – vai jūs apzināties, ka dzīvojat Dieva ausī? Klusums, tīrs gaiss, neviena nav tuvumā… Protams, ir savi mīnusi – ceļi, dubļi un viss pārējais, taču mēs te patiešām esam kā Dieva ausī! To, ka mēs pēkšņi esam citā novadā, jo tepat trīs metrus tālāk ir Kocēnu novads, apjautām tikai tad, kad kārtojām papīrus. Beigās jau novadi nevarēja mani sadalīt! Jo uz Dabas spēka sēkliņu etiķetes bija rakstīta Rubenes adrese, braucu pa izstādēm un pārstāvēju Kocēnu novadu, bet juridiski jau biju šeit – Pļaviņās. Biju divu kungu kalps! Kamēr bērni vēl mācījās skolā, tikmēr piecietām braukāšanu uz Rubeni, kur bija palikusi ražotne, arī Aivis vēl Rubenes skolā (par saimnieku) strādāja, taču bija vēlme visu taisīt pašiem savu.
ENERĢĒTISKĀ VIETĀ. Inese un Aivis Manguļi savas simtgadīgās un patlaban pamatīgā rekonstrukcijas procesā esošās mājas priekšā piestājuši pie akmeņiem, kuru jaudīgās enerģētikas dēļ Pļaviņās dabū trūkties pat mobilie sakari.