Pirmos soļus ērģeļu būvē F. Ladegasts spēra sava brāļa darbnīcā. Viņa 1838. gadā radītais zeļļa meistardarbs jeb opus nr. 1 joprojām saglabājies Tanebergas baznīcā netālu no Meisenes. Turpmākajos gados F. Ladegasts izglītojies dažādās Vidusvācijas ērģeļu darbnīcās pie Kreicbaha (Kreutzbach) Bornā, Mendes Leipcigā u.c. Vēlākie studiju gadi viņu aizveda arī uz Dienvidvāciju, Elzasu un Franciju. Strasburgā F. Ladegasts pastiprināti studēja Gotfrīda Zilbermaņa būvētos instrumentus. 1847. gadā viņš izveido darbnīcu Veisenfelzā (Weißenfels), kur tā pastāv visu viņa darbības laiku. Pirmie darbības gadi ir grūti, un tikai 1849. gadā F. Ladegasts saņem pirmo lielāko pasūtījumu. Sākotnēji plānotās viena manuāļa ērģeles Goisas (Geusa) baznīcai netālu no Merseburgas F. Ladegasts pēc savas iniciatīvas uzbūvē ar diviem manuāļiem, darbā ieguldīdams visu savu prasmi un labākos materiālus. Ērģeļu pasūtītājs, ērģelnieks un komponists Dāvids Hermans Engels (1816 – 1877) par rezultātu ir sajūsmā un kļūst par aktīvu F. Ladegasta tālākā radošā ceļa līdzinātāju. Kad 1848. gadā D. H. Engels kļūst par Merseburgas Doma ērģelnieku, viņam nav ilgi jādomā, kuru aicināt remontēt Merseburgas Doma ērģeles. Sākotnēji plānots kā ērģeļu remonts, tas pārvēršas ērģeļu jaunbūvē ar 81 reģistru un 4 manuāļiem un kļūst par nozīmīgu pagrieziena punktu ne vien F. Ladegasta radošajā dzīvē, bet ieņem īpašu un izcilu vietu visas vācu ērģeļu būves mākslas attīstībā. Lielu daļu savu nozīmīgāko lielās formas ērģeļu darbu Ferencs Lists ir komponējis tieši uz šīm ērģelēm.
1867. gadā F. Ladegasts uzbūvē trīs instrumentus arī Baltijā — Matīšos, Burtniekos un Valgā. Matīšu instruments joprojām ir darba kārtībā, Burtnieku ērģeles pēc to izlaupīšanas 20. gs. sešdesmitajos gados joprojām gaida uz savu atdzimšanu.
1871. gadā pēc trīs gadu darba F. Ladegasts pabeidz Šverīnes Doma ērģeles ar 84 reģistriem un 4 manuāļiem. Šis darbs atnes F. Ladegastam arī starptautisku atpazīstamību un meistaru ierindo starp pasaulē atzītākajiem ērģeļu būvētājiem.
F. Ladegasta sev pašam izvirzītie augstie kvalitātes kritēriji zināmā mērā kļūst par viņa klupšanas akmeni cīņā ar konkurentiem, kuri straujajā industrializācijas un modernizācijas laikmetā pievēršas jauna tipa t.s. pneimatisko vējlāžu būvniecībai, lai piedāvātu pēc iespējas bagātāku palīgierīču klāstu ērģelniekiem. Kaut arī pats vairākos savos darbos izmēģinājis jaunievedumus, gluži pravietiski F. Ladegasts neparedz ilgu mūžu šai jaunajai sistēmai, kas gan tobrīd viņam šajā konkurences cīņā liek zaudēt. Pēc Otrā pasaules kara praktiski visi ērģeļu būvētāji atgriežas pie sensenās atzītās šleiflādes tipa ērģeļu būvēšanas.
Jau F. Ladegasta darbības izskaņā tapusi arī viena no Latvijas ērģeļu ainavas pērlēm — 1886. gadā būvētās 33 reģistru un 3 manuāļu ērģeles Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, kuras spējušas pastāvēt cīņā ar laikmeta griežiem un šodien joprojām priecē klausītājus gan dievkalpojumos, gan koncertos.
Šā ievērojamā vācu ērģeļu būvētāja nozīmi vislabāk raksturo izcilā vācu ārsta, rakstnieka un ērģelnieka Alberta Šveicera kādā vēstulē no Lambarenes sacītais: «Es uzskatu Frīdrihu Ladegastu par ievērojamāko ērģeļu būvētāju pēc Gotfrīda Zilbermaņa, kura tradīciju viņš turpina. Gan tehniskā, gan skanējuma ziņā viņa darinājumi savā veidā ir unikāli. Es pats esmu bijis dziļi saviļņots par to Ladegasta ērģeļu spēles sajūtu un skaņas skaistumu, kuras man ir bijusi izdevība spēlēt, un ērģelniekus, kuri vēlējušies viņa būvētos instrumentus pārbūvēt vai modernizēt, esmu atturējis no šī grēka darba. Skaņas kvalitātes ziņā Ladegasta ērģeles es pat vērtēju augstāk par Kavaijē-Kola* būvētajiem instrumentiem.»
* Aristīds Kavaijē-Kols (1811 – 1899) — viens no visievērojamākajiem franču ērģeļbūvētājiem.