Tepat apkārtējiem par nodoto pienu – kam 200, kam 70, kam 130 tūkstošus eiro parādā, tam pašam Krievāram 600 tūkstošus. Maksātnespēja ļoti skaisti visu Trikātas īpašumu notirgoja, par savulaik pirktajām piena mašīnām tagad maksājam otrreiz, tomēr es visvairāk brīnos, ka nav nekāda trokšņa, tāda sajūta, ka visi naudu saņēmuši, – tas kaut kā neizprotami. Ja priekšnieks var atļauties zaudēt pusmiljonu – kaut kas te nelīmējas un nav riktīgi. Un vēl es neizprotu to: Trikātas sapulcē mums priekšā stāvēja tas pats Ruža no Latraps un Latvijas piena valdes priekšsēdētāja Skudra, skalojot mums smadzenes kā tādiem sektantiem, lai iesaldējam piena naudas par četrām dekādēm, ka būs labāki rādītāji priekš bankām un vieglāk dabūt kredītu.
INDULIS PURIŅŠ: «Lopbarības ruļļus tinam paši, kad nepieciešama siena prese, sadarbojamies ar kaimiņiem – z/s Tilgaļi.» Jāņa Līgata foto