Ivetas dzīve sevišķi cieši savijusies ar Vilpulku, Lodi un pēdējos septiņus gadus ar Ipiķiem, kur viņa uzturēja dzīvu tradicionālo draudzības saikni ar tuvējās pārrobežas Meizakilas igauņiem un latviešiem, pārstāvēja Latvijas tālāko ziemeļu robežas punktu, viesos uzņemot Valsts prezidentu vai citus augstus viesus, bet ikdienā rūpējoties par vietējiem iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem.
Lai arī aktīvajām darba gaitām var pelnīti pielikt punktu, patiesībā tā būs tikai daudzpunkte, jo nekas jau nebeidzas, vienīgi sākas nedaudz cits dzīves posms ar lielāku fokusu uz sevi.
Laiks sarunai par to, kā pagājis darba mūžs un kādas atziņas šobrīd ir Ivetas vērtību dārgumlādē.
IVETA BUŅĶE: «Visu, ko iemācījos un redzēju, gribējās dot laukiem.»