Citas jau kaut kad agrāk bijušas, citas pirmo reizi. To šoreiz atkal mūsu vadītāja Vija izdomājusi, iepriekš ar mums apspriedusies, vai tā būtu labi. Mēs ar mieru, ka tik izkustēšanās no ikdienas! Un dieniņa ar burvīga kā paša Dieva dota! Vija māk ar Viņu sarunāt.
Garo ceļu īsinām kā nu kura. Citas spriež par sausumu – lietus nelīst, zeme kā pelni, nekas dārzā augšā nenāk. Citas par politiku, par valdību Latvijā, par karu. Bet vēl citas dzied.
Jelgavas pils. No tāluma, no ārpuses, pāri tiltam braucot no galvaspilsētas puses – o, jā! Kolosāli! Vareni! Bet tikai ienākot iekšpagalmā, tā īsti aizraujas elpa no šīs iespaidīgās itāļa Rastrelli arhitektūras! Kakls pats izstiepjas, un galva griežas te pa kreisi, te pa labi, uz augšu un zem kājām, kad kāpjam augšā pa puslokā veidoto piebrauktuvi. Tagad Lauksaimniecības universitāte, bet kādreiz Kurzemes un Zemgales hercogu rezidence. Baltijas valstīs lielākā baroka stila pils. Uzcelta uz salas, ko apskalo Lielupe un tās atteka Driksa.
Pašu Jelgavas pili šoreiz nepētām, Vija vedina mūs uz muzeju. Uz kapenēm. No pagalma caur velvēm, pa kreisi un uz leju, uz pagrabu. Kas par neredzēti grezniem zārkiem! Metāla. Ar sarežģītiem rotājumiem. Vesela rinda, un pēc tiem vēl greznāki! Droši vien arī ļoti smagi. Kas šos spējuši pacelt? Nākamajā pagrabtelpā gar senajām ķieģeļu sienām, gan stikla skapjos senum seni apģērbi. Greznāki un ne tik grezni. Vīriešu un arī sieviešu. Kleitas, bikses, cepures. Šī mode diez vai atgriezīsies, pārāk smagnēja. Kaut gan dažas mūsējās arī šeit grib fotografēties.
«Pikšās». Intas Kagaines foto